Sidrabspārnīte un Anna

Sidrabspārnīte un Anna

Māra Majore – Linē

Vai pazīsti savādo satraukumu, dzirdot, ka tumsā kas iečabas? Cik gan satraucošas mēdz būt gaismu un ēnu spēles uz sienām, griestiem, caur aizkariem. Cik gan neomulīgi paliek, saklausot līdz šim nezināmu skrapstēšanu, grabēšanu un sajūtot neparastu vēja pūsmiņu. Zini, daudziem lieliem un maziem, ir bijis vai aizvien ir bail no tumsas. Jā, jā, ļoti iespējams, ka arī tavai mammai un tētim, bet varbūt vecmāmiņai un vectētiņam.

No tumsas bail bija arī mazajai Annai. Tumsā viss izskatījās tik tumšs. NEomulīgs un NEdraudzīgs. Annai saistībā ar tumsu bija daudz vārdu, kas sākās ar “NE”. Šādi bija vieglāk uzsvērt to, cik NEjauka ir tumsa. Annai nepatika nekas, kas bija tumsā un kur bija tumsa. Tumša istaba, tumša iela, tumša vannasistaba vai pagulte. Kādā dienā, nē, precīzāk būtu teikt – naktī, viss mainījās. Klausies, un es tev atklāšu visu brīnumaino notikumu! Varbūt tas mudinās tevi uz tumsu un nakti raudzīties ar pavisam citām sajūtām.

Bija mirdzoša diena, kas pārtapa vēl mirdzošākā naktī. Bērni un vēl vairāk arī pieaugušie šajā dienā vēlējās noticēt pasakām, burvestībām un neticamajam. Sen nebija tik skaisti snidzis. Sen pasaule nebija iemirdzējusies tik dažādās baltās nokrāsās. Sniegpārsliņas, dejodamas un savus sudraba zvārgulīšus šķindēdamas, lidoja no debesu juma, lai apsegtu katru koku, katru lauku un katru namiņu. Pēc pasakaini skaistās dienas iestājās nakts. Mazā Anna jau bija devusies čučumuižas plašumos, kad viņu izmodināja neparastas skaņas. Meitenīte uztrūkās sēdus savā gultā un ausījās. Tās patiešām bija īstas, tieši tobrīd notiekošas skaņas. Izklausījās pēc zvārgulīšu dzidrās zvanīšanas, pēc kaķa ņurdēšanas, trauku grabēšanas un pat pēc šķaudīšanas. Neparastais skaņu sajaukums mudināja Annu būt drosmīgai. Patiesībā ne jau drosme pamudināja mazās kājeles ieaut pūkainajās čībās. Pie vainas bija ziņkārība, kuras meitenei patiešām netrūka.

Gribi zināt, ko meitene ieraudzīja nakts melnumā? Tad vispirms pastāstīšu, kas notika vēl pirms Annas pamošanās.

Vai tu tici laumiņām un citām pasakainām būtnēm? Es ticu, bet Anna neticēja. Kādēļ? Iespējams, tādēļ, ka viņas vecāki jau agrā bērnībā bija pārstājuši ticēt. Viņiem savulaik kāds pateica, ka neparastu būtņu nav, un viņi noticēja. Ak, cik tas skumji. Tiklīdz bērns pārstāj ticēt, ka nav rūķu, laumiņu un citu burvīgu radību, tā viņiem tos atkal saredzēt, sadzirdēt un tiem no jauna noticēt ir grūti. Skaistās, neparastās būtnes, kuras dzīvo tepat – mums blakus - gan bieži cilvēkiem neparādās. Sen, sen bija citādi. Cilvēki bieži satika laumiņas, elfus, rūķus, bet cilvēki kļuva aizvien aizņemtāki, aizvien pārņemtāki ar sevi, līdz aizmirsa par saviem līdzgaitniekiem. Saglabājās tikai nostāsti, teikas, pasakas. Vien tiem, kuru sirdis ir patiesi atvērtas, ir iespēja ieraudzīt un iepazīt neparasto. Bez pamatota iemesla šīs burvības apņemtās pasaules iemītnieki vairs arī neparādās cilvēkiem. Lai nemulsinātu, lai nesatricinātu. Tomēr... notiek arī izņēmumi.

Tagad stāsts ir atvedis pie īpašā. Kāda maza, skaista, ļoti labsirdīga nakts laumiņa kārtējo reizi dzirdot kā mazā Anna tumsu nosauc par NEdraugu, nolēma pārkāpt neparādīšanās noteikumu. Viņa izlēma atklāties meitenītei un pierādīt, ka tumsa un nakts ir Draugi. Draugi. Nevis NEdraugi. Laumiņa bija Sidrabspārnīte. Viņa, savā garajā laumiņas mūžā, pārlieku bieži bija noraudzījusies kā bērni, kuri baidījušies no tumsas, izaug par pieaugušajiem, kuri nakti uzskata par neomulīgu. Tas bija tik bēdīgi.

Laumiņa bija un aizvien ir apburoša. Viņas acis - tumšas kā nakts un tajās lūkoties bija tāpat kā vērties debess jumā ar tūkstošiem zvaigžņu. Mati viņai - tumši, gari un cirtaini, bet pati - smalka un gracioza. Spārniņi sidrabaini mirdzoši, tādēļ jau viņai dots vārds Sidrabspārnīte. Viņa ir viena no daudzajām nakts laumiņām, kuras rūpējas par to, lai naktī viss ir mierīgi, lai cilvēki un dzīvnieciņi izguļas un dienu var sākt spēka un prieka pilni. Naktis ir skaistas, svarīgas un mierpilnas. Tāda ir Sidrabspārnītes pārliecība. Un tumsa ir nakts sabiedrotā.

Laumiņa bija paredzējusi Annai miegā iečukstēt austiņā, cik nakts ir pasakaina. Laumiņas spēj ļoti labi pārliecināt, tādēļ viņa cerēja, ka meitenīte pat nepamostos, bet ticētu viņas teiktajam bez jebkādām šaubām. Tāds bija viņas plāns, bet Sidrabspārnīte nebija iedomājusies, ka varētu rasties misēkļi.

Pirms došanās pie meitenītes, viņa bija atradusi jauku vietiņu pēdējām pārdomām pirms nozīmīgās rīcības. “Zinu, tā ir pareizi. Man noteikti, pavisam noteikti ir jādodas pie Annas. Jāpierāda, cik nakts un tumsa ir brīnišķīga! Bet, ja nu viņa mani nespēj sadzirdēt, jo netic laumiņām? Vai – ja nu viņa pamostas un nobīstas no manis? Cilvēki brīnumiem un skaistajam vairs negrib ticēt - tā daudzkārt ar lielu nopūtu bija teikusi nakts laumiņu karaliene. Nē, es nepiekrītu! Es domāju, ka cilvēki spēj ticēt brīnumiem un var ieraudzīt tumsas un nakts burvīgos toņus un to iemīlēt no jauna!” šo visu klusi pie sevis čukstēdama, laumiņa bija piecēlusies kājās un no visa spēka ar savu dūrīti uzsita pa, viņasprāt, ķeblīti. Bet - ak vai. Tas nebija ķeblītis, tas bija aso piparu trauciņš. No trieciena trauciņa vāciņš atlēca vaļā un nu sārtais pulverītis apņēma Sidrabspārnīti.

“Apčī, apčī, apčī!” mazā laumiņa sasārtusi šķaudīja. Asaras ritēja pār vaigiem un šķavas nemitējās, bet ar to ķibeles tikai sākās. Troksni sadzirdēja arī apaļīgā, tumšspalvainā Zaļace – šīs mājas kaķene, kurai ļoti garšoja kodes. Zaļace jau bija kaķu dāma labākajos gados. Mundra un vienmēr gatava notiesāt kādu gardumu, tikai viņa vairs neredzēja tik labi kā gribētu. Zaļace nodomāja, ka Sidrabspārnīte ir kode un lēca. Kaķene lēca, piparu trauciņš krita, Sirdrabspārnīte, šķavu pārņemta, vēlās no skapīša un iekrita tieši Zaļaces kažokā. Tagad šķaudīja arī Zaļace, tomēr aizvien domādama, ka laumiņa ir kode, centās viņu izkratīt no sava kažoka, lai notiesātu.

“Mmmrrr, kode!!! Atlaidies no manām spalvām!” ņurdēja Zaļace, bet Sidrabspārnīte izmisīgi sauca: “Es neesmu kode! Ak, kaķi, esmu laumiņa! Beidz lēkāt un skraidīt, tu izmodināsi ģimeni!”

Zaļace nenoticēja: “Murr, runājoša kode, kura uzskata, ka ir laumiņa! Zini, es arī varbūt gribētu būt karaliene lauva, bet esmu tikai šīs mājas saimniece.” Zaļace noskurinājās, laumiņa krita, kaķene atvēra muti, lai apēstu, viņasprāt, kodi, bet, par laimi, vēl uzmeta pēdējo skatienu savai vēlajai maltītei. Zaļās acis kļuva vēl lielākas un ar skaļu “Ņau” kaķene atlēca atpakaļ. Savā kaķa mūžā viņa bija satikusi vien vienu peli, bet neskaitāmi daudz zirnekļu, ar kuriem viņa sadzīvoja labi, kā arī daudz kožu, kuras viņa notiesāja. Nevienu mazu, spožu, smaidīgu un īstu laumiņu viņa nebija redzējusi. Laumiņas šajā mājā lidinājās bieži, bet Zaļace tās nepamanīja. Droši vien tādēļ, ka kaķenei bija viens liels tikums, vai varbūt netikums - gulēt ļoti daudz. Īpaši jau naktīs, jo tad gulēja arī šīs mājas cilvēki un iestājās pilnīga garlaicība un klusums. Vismaz tā līdz šim brīdim Zaļace bija domājusi.

Zaļace nepaspēja neko pateikt vai pareizāk būtu teikt - noņaudēt, jo tobrīd no trokšņa bija pamodusies Anna. Viņa bailīgi, bet ar lielu ziņkāri devās trokšņa virzienā. Notika vēl kas negaidīts. Kas tāds, ko Sidrabspārnīte labi pazina. Tomēr arī to viņa nebija iedomājusies. Tumsa kļuva vēl tumšāka. Visapkārt slīdēja baisas ēnas un tām pievienojās klusa čabēšana. Ai, kā Anna izbijās. Mazās ačteles, vēl miega pilnas, bailīgi raudzījās apkārt. Mazā sirsniņa satraukti pukstēja. Par laimi, Sidrabspārnīte neapjuka. Viņa aši pielidoja klāt Annai, un gluži kā čalojošs strautiņš ātri nobēra vienu vārdu pēc otra “Sveika, Anna, esmu laumiņa. Jā, patiesi, laumiņa! Tev nav jābaidās! Tici man – vienīgais, kas tev tagad ir jādara – tev no visas sirds ir jāsaka, ka nebaidies no tumsas, un ēnas un čaboņa izgaisīs! Tikai tev patiešām tam jānotic!”

Trīcošā balstiņā Anna knapi spēja izdvest: “Es nevaru! Es baidos! Un tu.. tu esi laumiņa? Kā? Laumiņas taču neesot! Un tās ēnas! Kas tās ir? Brr... tumsa ir tik baisa!”

“Nē, nē, nē! Nesaki tā! Tumsa un nakts ir skaista. Tikai jāmāk ieraudzīt. Tas, kas tevi baida, ir tevis pašas radītas bailes. Bailes ir spēcīgas. No tām izveidojas baiļu mākonīši, kuri paši nav ļauni vai baisīgi, bet tie ne tikai veidojas no bailēm, bet arī pārvēršas par to, kas bailēs bijis. Re, piemēram, tev šķiet, ka tumsā rēgojas ēnu briesmeklīši. Mākonīši, palikuši apaļi un lieli no tavām bailītēm, kļuva par staipīgām ēnām, kas tagad te visapkārt ložņā un čabina. Taču ēnas un čaboņa ir pavisam nekaitīga, neko ļaunu nevar nodarīt. Nekas no tā nav īsts. Tikai tu pati nobīsties no savu baiļu radītajiem tēliem. Tev ir bail no bailēm. Tumsa un nakts ir tāda pati kā gaisma un diena. Re, krēsls tepat, tava kaķene, kurai garšo kodes, arī ir tepat, re – puķes, katli, vakardienas iegrauztais cepums un bļodiņa ar žāvētajiem āboliem arī aizvien tepat. Tici man! Ēnas un paši mākonīši pārplīsīs un izgaisīs, ja domās vai skaļi, bet svarīgākais - ar pārliecību - pateiksi, ka nebaidies un ka nakts ir skaista!” uzstājīgi skaidroja Sidrabspārnīte.

“Labi. Es mēģināšu,” nočukstēja Anna. Viņa pievēra acis un domāja par brīnumskaisto laumiņu, par Zaļaci un žāvētiem āboliem. Tad viņa domās teica: “Tumsa ir skaista. Es nebaidos.” Tad viņa to pateica vēlreiz jau ar atvērtām acīm. Tad vēlreiz jau pārliecinošāk. Laumiņa bija ļoti pārliecinoša, tik mirdzoša, tik īsta, bet Anna aizvien klusībā nevarēja saprast, vai šis ir tikai kārtējais sapnītis vai tas patiešām viss ar viņu notiek. Viņa vēl un vēlreiz atkārtoja, ka nebaidās un nakts ir skaista līdz pamanīja, ka patiešām – nakts bija brīnumskaista. Viņa pamanīja cik apaļš un gaišs ir mēness, cik sudraboti ir piesnigušie koku zari, cik viss ir kluss un maigs. Vien tad Anna spēja attapties, dziļi ieelpot.

“Laumiņ, tu patiešām esi īsta? Mēs tiekamies sapnītī?” vaicāja Anna, un tūdaļ saņēma dedzīgu Sidrabspārnītes atbildi: “Ēnas nebija īstas, bet es gan esmu pavisam īsta. Pieskaries man – re, es taču šeit esmu!”

“Vai laumiņu ir daudz? Vai tiešām, tiešām laumiņas ir? Mamma teica, ka tādas ir tikai pasakās, lai gan man jums ļoti gribējās ticēt! Un kā ir ar rūķiem, elfiem, nārām? Ko spēj jūsu burvju nūjiņas? Kur jūs dzīvojat? Kādēļ mēs neesam tikušās iepriekš? Vai jūs var satikt arī dienā?” Anna jautājumus bēra vienu pēc otra, bet Sidrabspārnīte tikai priecīgi lidinājās apkārt un bezbēdīgi ar burvju nūjiņu gaisā šķīla mazas zvaigznītes, kuras uzplaiksnīja gluži kā brīnumsvecītes. Tajā brīdī notika pavisam kas negaidīti neticams – no tumsas iznira desmitiem brīnumskaistu laumiņu. Visas līksmi apņēma mazo meiteni un viņai uz mirkli šķita, ka arī viņa nedaudz, pavisam nedaudz paceļas virs zemes un virpuļo dejā līdz ar laumiņām.

Anna gribēja uzzināt daudz, bet nakts tuvojās pārejai uz rītu. Tas nozīmēja, ka laumiņām jādodas prom, bet meitenei jāatgriežas gultā. Tomēr rīts ausa priecīgs un īpašs. Sidrabspārnīte bija palīdzējusi uzveikt bailes vienam mazam cilvēkbērnam. Tā bija maza, bet tomēr uzvara pār bailēm. Anna nākamo nakti gaidīja nevis ar bailēm, bet sajūsmu, turklāt viņa nespēja vien sagaidīt rītu, lai draugiem pastāstītu par brīnumaino piedzīvojumu. Zaļace gan gribēja tikai gulēt un cerēja, ka dienā beidzot izdosies noķert kādu varenu kodi.

Publicēts: Pasaku krājumā "Pasakas par Latviju"; "Iedvesmas grāmata" izdevums; 2018.

Māksliniece: Elza Timermane

Nav komentāru

Komentēt