Sākums. Beigas. Kas pa vidu?
Māra
Majore - Linē
Apjucis, izbijies un noguris Cilvēks apstājās jūras malā. Tur viņš satika sirmu vīru ar smaidu grumbiņām ap acīm. Gluži kā apmaldījies, viņš vaicāja sirmgalvim, kā šo Dzīvi dzīvot.
Sirmgalvis smaidīdams teica: “Sākums. Beigas. Kas būs pa vidu? Šo stāstu raksti tu. Jā, ar Augstāku spēku svētību un blakus stāvēšanu, tomēr krāsas un saturu savam stāstam vari radīt tu pats. Jā, ar Likteņa plānu, bet tavām izvēlēm.
Ja esi apstājies un domā, kādu stāstu raksti, tas labi. Der apstāties un ieklausīties. Der iedvesmoties un apzināties sevi, šo pasauli.
Ieskaties dabā - tik cikliski, tik spēkpilni viss notiek. Tūkstošiem sēkliņu iekrīt zemē - jā, neskaitāmi daudzas paliek tā arī nekad neizdīgušas, bet daudzas, ūdens spēcinātas, tiecas uz sauli. Pavēro sēkliņu labi. Kā un cik ātri tā dīgst, kā aug lapas un ar kādu spēku kā tās aug, lai piepildītu savu Dzīvi – lai uzplauktu, lai radītu augļus un nākamās sēkliņas. Neremdināma un neizsīkstoša dzīvot-griba un spēja. Ne visām sēkliņām, bet tām, kurām lemts un kuras arī pašas vēlas dīgt un augt..
Pēc pavasara nāk vasara, rudens un ziema. Ar ziemu nekas nebeidzas. Jauns sākums ar jaunu pavasari nāk. Tik ļoti cilvēka dabā ir alkt paredzēt nākotni, bet mums ir lemts dzīvot šodienai, nezinot rītdien paredzēto. Kad to piemirstam, tas mums tiek atgādināts, bet ne lai biedētu, bet gan – lai atgādinātu Dzīvot! Tik ļoti cilvēka dabā ir vēlēties drošību, nebeidzamību, bet nekas nav mūžīgs. Un to pieņemt nebūt nav viegli.. Kas tad atliek? Būt skaisti šodienā, lai ar prieku varam sagaidīt rītdienu. Lai ik diena vismaz ar vienu labu darbu būtu bagātāka, lai ik dienu esam ar smaidu vai pretī pasniegtu roku kādu iepriecinājuši. Mēs paši neesam mūžīgi, bet aiz sevis atstājam paveikto, pasacīto. Atstājam mantojumu.
Visos mīt bailes, bet jautājums - ko ar tām darām. Vai pieļaujam, ka tās mūs sagrauž vai tomēr, tās apzinoties, izraudot, atspēkojot, virzāmies tālāk. Vai putnam nav bail, ka plēsējs apēdīs viņa sildīto, loloto olu? Noteikti ir, bet daba čukst priekšā - ik rītu jāmostas ar dziesmu, ir jāvij ligzdas, jādēj olas, jābužina spalvas un jābauda lidojuma sniegtā brīvība. Tu vari dīgt un vari nedīgt. Vari vīterot un vari klusēt. Sākums un beigas. Bet - stāstu raksti un izvēles izdari tu.”
milestibasstasti.mozello.lv