Kraujas malā
Cilvēks staigāja gar kraujas malu. Šķietami , nesen tur uzkāpis. Šķietami pārsteigts. Šķietami apmulsis no augstuma. Nobijies. Bail bija palikt kraujas malā, bet bail bija arī doties tālāk. Bail bija krist.
Enģelis nolaidās blakus un klusi uzlika roku uz Cilvēka sirds. Tā pukstēja skaļi un stipri. No Dzīves, no Laimes un no Bailēm.
Palikt kraujas malā mūžīgi nevarēja. Tomēr nokāpt no kalna cilvēks nespēja. Patiesībā .. spēja, bet negribēja. Ieleja bija mierpilna, it kā tik skaista, paredzama. Reizē - Cilvēks no tās bija noguris jau pārāk sen. Visapkārt zaļoja stipri koki ar stingrām, dziļām saknēm. Tur bija jābūt arī Cilvēkam. Ielejā bija tik daudz, ka visa bija pārāk daudz. Pāri visam gūlās smaga , pelēka migla, kas nebija ļāvusi uzkāpt kalnā. Bet te nu Cilvēks bija. Apreibis no burvīgā skata. Apreibis no plašuma un dzidrā gaisa. Apreibis no vainas sajūtas par uzkāpšanu kalnā.
Skaties pavērās uz krauju un atkal pārņēma bailes. Krauja nesolīja neko, visdrīzāk brīdināja ar asām akmens šķembām un stāvumu. Tomēr aiz kraujas kaut kas bija un tas nezināmais aicināja kā vēl nekad.
Eņģelis bija blakus. Nenosodot. Nenorādot. Vien turot savu roku uz Cilvēka sirds un apmirdzot izmisušo skatienu. Prāts lika nokāpt ielejā. Sirds lika doties tālāk, sajust nezināmo, savainoties , bet ļauties. Krist un celties , bet redzēt plašumu, kāds pavērās aiz kraujas.
Cilvēks staigāja gar kraujas malu. Eņģelis bija blakus. Nenosodot. Nenorādot. Vien esot blakus.
/Māra Majore-Linē/