Lācīša Rūcīša negaidītais ceļojums
Māra
Majore - Linē (ļoti iedvesmojoties no mammas - Ineses Majores - stāstītā manā bērnībā)
Mazo un lielo lasītāj, šis ir stāsts par mani, manu draugu - Lācīti Rūcīti un sirsnīgo, izpalīdzīgo suņu meiteni Čitīti. Mazā meitenīte Māra esmu es pati, protams, bērnībā, bet mīļais Lācītis Rūcītis aizvien ir ar mani.
Tagad, kad jau esmu liela, viņa dienas krāsainākas top ar draugu Zilonīti Sinolīti, bet tas jau ir pavisam cits, jauns stāsts. Mazajai meitenītei Mārai nebija ne brāļu, ne māsu, bet bija viņas uzticamais draugs Lācītis Rūcītis. Mazs, brūns, ar samtainu kažociņu, glītām austiņām un mīlīgu degunteli. Abi bija nešķirami draugu. Kopā tika darītas blēņas, kopā abi devās pastaigās, lasīja grāmatas, sarunājās un, ja vienam bija skumji, tad otrs skuma līdzi, bet - jūs jau zināt- dalīta bēda ir pusbēda, un tā pa abiem skumjas drīz vien zuda. Skolas dienās Lācītis modās un brokastoja kopā ar meitenīti Māru. Tad Lācītis palika mājās gaidīt, lai pēc skolas atkal abi būtu kopā. Tieši tik ierasti rīts iesākās arī dienā, kas izvērtās pavisam neparasti.
Paēdusi brokastis, Māra sabučoja Rūcīti. Ārā bija burvīgs pavasaris. Saule spīdēja, pumpuri plauka, pavasara puķītes ziedēja. Māra nolēma Rūcīti piesēdināt pavisam tuvu logam, lai viņš varētu baudīt spirgtā vēja pūsmas un iesmaržot pavasari. Ak, ja viņa būtu zinājusi, kas notiks! Kad Māra bija aizgājusi uz skolu, Rūcītis labpatikā pievēra acis. Gaiss smaržoja pēc pavasara puķu kokteiļa, putni vīteroja un saulīte sildīja tik jauki! Rūcītis nodomāja, ka noteikti vajadzētu pēcpusdienā kopā ar Māru doties pastaigā. Te pēkšņi laisko mirkli pārtrauca nerātns vējš. Rūcītis spēji tika pacelts gaisā un virpuļu virpuļiem iznests laukā pa mazo vēdlodziņu. Vējš lācīti nesa un nesa, viņš nepaspēja pat ierūkties, kad jau bija aizvējots pavisam nepazīstamā vietā. Te vējš pierima, gluži vai saprazdams, ka izdarījis palaidnību, un līgani nosēdināja lācīti burvīgā zaļā pļaviņā, kurā ziedēja neskaitāmi daudz mārpuķīšu. Šī bija patiesi skaista pļaviņa. Apkārt zumzēja bitītes, laidelējās košie pavasara taureņi un tur bija tik daudz draudzīgo un košo mārīšu. Lai arī viss bija tik skaisti, Lācītis Rūcītis nespēja pasmaidīt. Citkārt viņš labpatikā būtu izstiepies un izbaudījis zāles smaržu un glāstus, bet šajā rītā uz to prāts nenesās. Pār viņa brūno kažociņu ritēja neskaitāmi daudz asaru pērlīšu.
- Man nav ne mazākās nojausmas par to, kur esmu! Kā gan varu nokļūt atpakaļ pie Māras? Es pēc viņas ilgojos tik ļoti, ļoti. Ak, būtu es viņu ciešāk apskāvis šorīt, lai tā īpašā mīļuma sajūta paliktu sirdī ilgi un sildītu mani. Un, ja nu es vairs viņu nesatikšu?!
Kamēr lācītis skuma un prātoja, prātoja un skuma, Māra bija pārnākusi no skolas. Kā vienmēr - vispirms viņa priecīga devās pie sava drauga, lai pastāstītu notikumus, kādi bija piedzīvoti skolā. Liels bija viņas pārsteigums, kad lācīti neizdevās atrast nekur, itin nekur mazajā dzīvoklītī. Viņa sauca, meklēja, rājās un lūdzās. Rūcīša nebija. Tad, ar nelāgu nojausmu, viņa paskatījās uz vēdlodziņu. Vai tiešām lācītis būtu izrāpies? Izkritis? Tomēr - paskatoties pa logu, viņu neredzēja. Meitenīte ļāvās asarām. Raudas sadzirdēja kaimiņu suņu meitene Čitīte - viņai bija viļņaina, spīdīgi melna spalva un spožas, uzticamību apliecinošas ačteles. Mazā, līkumiņā saliektā aste vienmēr draudzīgi luncinājās. Čitīte noskrēja no augšējā dzīvokļa un piesteidzās pie Māras:
- Vau, vau, vau! Kas noticis? Kādēļ esi tik skumja un kādēļ tik lielas asaru pērles?
Māra visu izstāstīja, cik nu spēja un cik nu asaras ļāva. Šī bija pavisam laba doma – pastāstīt notikušo Čitītei! Viņa taču bija suns un suņi ļoti laba prata dzīt pēdas! Čitīte gan nebija gājusi smalkās skolās, tomēr šo to no sētas suņiem viņa bija apguvusi. Turklāt – viens no viņas skolotājiem bija izbijis policijas suns, tādēļ šobrīd Čitīte centās atcerēties visu, kas viņai bija stāstīts un rādīts.
Čitīte kļuva nopietna, saspicēja austiņas un sāka rūpīgi ošņāties. Māra visu vēroja un baidījās pat ko vaicāt, lai neiztraucētu uzsākto meklēšanu. Čitīte sparīgi ošņāja gaisu un strauji izskrēja no istabas, viņa skrēja, ošņājās un rūpīgi visu vēroja. Jāpiebilst, ka Čitīte bija maza suņu meitene, bet viņas apņēmība un uzticība bija varena kā dižākajiem viņas sugas brāļiem un māsām.
Pagāja ilgs laiks, bet var jau būt, ka nemaz tik ilgs.. Lai nu kā – Čitīte nokļuva pie košās pļaviņas, kuras pašā viducītī, sarāvies čokuriņā gulēja Lācītis Rūcītis. Viņš bija raudājis tik ilgi un tik sirsnīgi, ka beigu beigās bija iemidzis. Čitīte no prieka par veiksmīgo meklēšanu ierējās savā priecīgākajā balsī un steidza nolaizīt drauga asaraino sejiņu. Tik priecīgi, tik sirsniņu saviļņojoša bija atkalredzēšanās. Draugi negaidīja ne mirkli – viņi saprata, ka jāsteidzas pie Māras, lai rimtu arī viņas bēdas. Čitīte rūpīgi un maigi saņēma lācīti zobiņos un skrēja atpakaļ uz mājām.
Visu trīs draugu tikšanās bija īsti svētki! Neskaitāmas reizes draugi pārrunāja notikušo, apskāvās, sabučojās, viens otru bužināja un mīļoja.
Īsta draudzība uzvarēja un lielais pārdzīvojums, pateicoties uzticībai un apņēmībai kļuva par piedzīvojumu, ko visi trīs atcerējās vēl ilgi. Tomēr turpmāk, pirms Māra devās uz skolu, viņa tomēr aizvēra vēdlodziņu, lai vēlreiz nebūtu jāpiedzīvo lielie satraukumi.