Dažkārt trūkumi un kļūdas ir lielākie ieguvumi
Aiz loga plosījās vētra. Stipra, neticami skaļa. Vējš gaudoja un loga rūtīs sitās lielas debesu asaras. Vecmāmiņa bija paņēmusi klēpi mazuli un aijāja viņu, raudzīdamās kamīnā notiekošajā izrādē. Liesmas dancoja un uzvaroši apēda pagali pēc pagales.
Mazais saldi dusēja, pa miegam savelkot sejiņu visdažādākajās grimasēs, kā izdzīvodams te dzīves priekus, te sāpes, te laimes mirkļus. Vecmāmiņa skatījās te mazulī, te liesmās un prātoja par savu dzīvi, izvēlēm, pateikto un arī nepateikto. Lai gan mazulis gulēja un pat, ja negulētu, vēl bija pārāk mazs šādai nopietnai sarunai, tomēr vecmāmiņa it kā mazulim, it kā pati sev sāka stāstīt:
"Ak, cik ļoti es kļūdījos domādama, ka visam dzīvē jābūt, jānotiek pareizi un visiem jāuzvedas pareizi.. Ko gan nozīmē pareizi vai nepareizi? Savā dzīvē es paveicu vien mazu daļiņu no tā, ko būtu vēlējusies. Jo vairāk apzinājos savus trūkumus, jo vairāk vēlējos, lai bērniem trūkumu nav.. Man tik ļoti gribējās, lai bērniem izdodas viss, tādēļ man, ak,cik maldinoši, šķita, ka viņiem viss jādara Pareizi, lai viņiem būtu vēl plašākas iespējas. Ak, cik ļoti es maldījos.. Mazulīt, dari dzīvē gan pareizi, gan nepareizi! Tāda taču ir dzīve! Dažkārt trūkumi un kļūdas ir tavi lielākie ieguvumi..
No tā, vai vienmēr tavas grimases vai valoda būs pareiza vai nepareiza nemainīsies būtiskais! Es bērnus gribēju izveidot par perfektiem, bet, vai tad pati tāda biju? Vai tad kāds vispār varbūt perfekts un ko tad tas vispār nozīmē?
Tik bieži, ai, pārāk bieži, es bērniem teicu "Tā nepieklājas runāt! Tā nav smuki iet! Tā nedara! Ēd smalkāk! Dari tā, nedari tā!" Nav jau tā, ka viss, ko teicu būtu bijis nepareizs. Es izaudzināju bērnus ar pieklājīgām manierēm, bet, zini, mazulīt, man šķiet, ka dažkārt es salauzu bērnību, dažkārt, pati negribot, apgriezu spārnus..
Mazulīt, mazulīt, svarīgākais, kāda būs tava sirds! Pats būtiskākais cilvēkā ir sirdsgudrība.. Spēja būt iejūtīgam, vēlme palīdzēt, vēlme dalīties un dot. Tas cilvēku padara par labu. Ne firzūra, ne apģērbs, ne gaita, ne manieres, ne amats to nespēj.. Vissmalkākās dāmas un kungi dažkārt ir ar aukstu sirdi, bet visvienkāršākais puisis un meitene, kuri nekad mūžā nebūs neko dzirdējuši par galda kultūru un nemācēs nevienu svešu valodu, var sniegt atbalstu nelaimē nokļuvušajam, pat neiedomājoties, ko saņems par palīdzības sniegšanu.
Tagad es te sēžu. Nebūt ne perfekta, nebūt ne smalka vai pareiza. Es esmu es. Ar savu dzīves pieredzi, ar savām kļūdām, zaudējumiem un uzvarām. Un..tagad dzīves nogalē es tik ļoti ceru, ka mani bērni man piedos manu iedomu un manu rīcību, gribot viņus padarīt par perfektiem.. Droši vien tajā ir ieguvumi, bet vien tagad apzinos, cik daudz zaudējumu.."
Aiz loga krita debesu asaras, pār vecmāmuļas vaigu ritēja vainas apziņas asara. Te kāda silta plauksta pieskārās sirmajai galvai. Vecmāmuļa nebija pamanījusi, ka istabā bija ienākusi meita un dēls. Abi bija dzidējuši savas sirmās mātes negaisa vakara atklāsmi. Apskāvieni šobrīd nozīmēja vairāk par vārdiem, tomēr meita, neatlaizdama plaukstas, nočukstēja: "Mēs vienmēr zinājām, ka mīli mūs, un tas ir pats svarīgākais. Un mēs mīlējām un mīlam tevi. Tu pieļāvi kļūdas, bet mēs arī. Tagad tās ir izlīdzinātas. Paldies par to!"
/Māra Majore-Linē/