Vai liesma pati zina, kāda tā ir? Vai zina, cik sildoša, cik iedvesmojoša un cik reizē postoša tā var būt?
Bet .. vai postoša? Uguns putns sarkanām mēlēm uzliesmojot, neaiziet bojā,
tas sadeg, lai rastos no jauna..
Par to arī liesmas savā uguns dejā sarunājās. Par to, kāda ir to sūtība šajā pasaulē.
Maza, jauna liesmiņa vaicāja, senā liesma atbildēja. Bet varbūt tas notika otrādi.. Tās meklēja atbildi. Kā mēs visi.
- Man šķiet, esmu radusies, lai dotu siltumu, mājīgumu, omulību. Lai nestu gaismu un mieru.
- Bet tu taču saproti, ka, ja uzliesmosi, tu vari apdedzināt. Ja būsi pārāk stipra vai nelaikā, tu vari ko izpostīt.. Liesmas
varā ir tik daudz. Muļķīgi ir nenovērtēt savas liesmas spēku, jo tā var gan radīt, gan iznīcināt.
- Iznīcināt neskan pareizi. Liesma neiznīcina, tā rada vietu, kam jaunam.
- Neesmu droša, ka kāds zina pareizo atbildi. Pareizas atbildes nekad nav, ir tikai atbildes, kas konkrētajā mirklī šķiet
pareizas.
Tu vari rāmi degt, nevienam netraucēt, kādu priecēt un kādam palīdzēt. Un - tad, vēja pūsma, un tu sajūti sevī lielāku spēku,
uzliesmo tik stipri, ka pati sevi neatpazīsti..
- Un? Kas notiek tad?
- Tā jau ir liesmas burvība. Nekad nevar zināt, kas notiek, ja uzliesmo. Nekad nevar zināt, cik stipra būs liesma.
- Bez liesmas nekas nenotiek. Uguns ir visa pamatā. Ja degsi, tev izdosies.
Ja degsi, tad sasildīsi, dosi gaismu un prieku. Ja degsi, vari būt spoža un laimīga, bet liesmas var tevi arī iznīcināt.
Liesmas klusi dega. Ilgi, šķiet, mūžību nesarunājās, jo tās liesmoja un izbaudīja savu deju, savu karstumu, domādamas par sarunu, prātodamas par to,
ko spēj un par to, kā savu liesmas laiku izmantot.
Vai ļauties liesmai, kā un par ko degt - tā ir tava izvēle, bet degt ir skaisti.
