Laimītes nesējs

Laimītes nesējs

Māra Majore – Linē

    Gaiss smaržoja pēc vasaras un spirgtuma. Naktī bija lijis, bet rīts ausa saulains un debesu jumā nevarēja samanīt nevienu mākonīti. Zirneklītis Oskars bija tik tikko pamodies un priecīgi lūkojās saullēktā. Viņš zināja – būs burvīga diena.

   Tā bija otrdiena. Oskars gan dienām nedeva nekādus vārdus un nemaz nezināja, ka tās būtu jādēvē katra savā nosaukumā. Vienīgais, ko viņš zināja un par ko bija pārliecināts – diena būs laba.

   Oskaram patika iepazīt pasauli. Viņam tā šķita brīnumaini plaša, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš bija jauns zirnekļu puika. Viņam patika valkāt baltu kreklu, koši zilas bikses un visās sešās kājās uzaut dažādu krāsu zeķes. Lai būtu jautrāk. Oskars bija mājas zirneklis, un viņa pasaule bija māja. Viņš gan zināja, ka dažkārt var doties nelielā ekspedīcijā aiz loga, uz terases un balkona, nedaudz arī dārzā. Viņš apjauta, ka izzināmā ir daudz un viņam tas patika.

   Oskara mamma zinātkārajam zirnekļu puikam vairākkārt bija atgādinājusi, ka viņš droši var izrāpot visus mājas pakšus, tomēr tika piekodināts netuvoties cilvēkiem un izvairīties no kaķa. Oskars par kaķi mammai piekrita, bet viņam ļoti gribējās iepazīties ar cilvēkiem. Vēlme bija karsta jo karsta, un to nevarēja nepamanīt. Ik vakaru, pirms gulētiešanas viņš mammu iztaujāja par cilvēku ieradumiem, uzvedību, ikdienu. Viņš ik dienas uzzināja, ko jaunu, bet viņš vēlējās vēl. Pavisam jaukas sarunas izvērtās ar Oskara omīti. Viņa bija gudra un veca zirnekļu kundze. Viņa mācēja izritināt tādus stāstus, kas Oskara elpai lika aizrauties. Omīte skandēja pantiņus, ko cilvēki dēvējot par tautasdziesmām:

 Visas pļavas aiz upītes

Pilnas zīda pavedienu:

Zirneklītis sagšas auda

Mūsiņām māsiņām.

Ņemat, puiši, mūsu meitas,

Mūs' meitām gatavs pūrs:

Cimdi paši kaktā adās,

Zirneklīts kreklus auda.

Neguļu dienu,

Neguļu nakti,

Nevaru pūriņa

Piedarināt.
Nāc tu, māsiņa,

Zirnekļa meitiņa,

Palīdzi pūriņu

Piedarināt.

    Omīte stāstīja, ka zirnekļi uz pasaules dzīvojot jau sen, sen. Oskara senči un radinieki esot bijuši un aizvien dzīvo visā plašajā pasaulē, sākot no svelmainiem tuksnešiem un mitriem džungļiem, līdz pat vēja aprautām un sniegiem klātām zemēm. Zirnekļi Latvijā esot bijuši jau tad, kad cilvēki nemaz vēl neesot runājuši latviski. Senāk cilvēki pavisam labi esot satikuši ar zirnekļiem, tos saukuši par draugiem, palīgiem. Zirnekļu saime Latvijā plaša, bet cilvēkiem nekaitīga. Tālās zemēs gan esot tādi zirnekļi, kuru inde cilvēkus varot pat nogalēt, bet omīte domāja, ka tie esot netikli un ļauni, turklāt ārkārtīgi attāli radinieki Latvijas draudzīgajiem zirnekļiem. Oskars stāstos klausījās ar patiku un iegaumēja ik sīkumiņu. Viņam bija nojauta, ka reiz tas viss noderēs.

   Aizvien vairāk un vairāk, dziļi Oskara krūtīs, brieda doma, ko skaļi viņš baidījās izteikt. Viņš alka parunāties, izjautāt un pat sadraudzēties ar cilvēku. Par spīti tam, ka visi zirnekļi, kurus viņš pazina, uzskatīja, ka ar cilvēkiem nevajagot nonākt nekādā saiknē. Zirnekļu puika bija pārliecināts, ka tās ir aplamības.

   Tajā saulainajā otrdienas rītā, ko pieminēju, Oskars pamodās ar ideju. Tā nelika mierā un viņu apņēma tik spēcīgi, ka no tās nevarētu atbrīvoties pat tad, ja viņam būtu iespēja visu dienu mieloties ar treknākajām kodēm un mušām.

   Zirneklītis klusējot paēda brokastis – sātīgu mušu omleti. Nevienam nebilstot ne vārda, viņš devās uz plašajā mājā esošo bērnistabu. Klusi un uzmanīgi ielavījies, Oskars vēroja apkārtni. Istaba bija gaiša, pa grīdu bija izmētātas lelles, kluči, spēļu lāči, krāsaini zīmuļi un vēl daudz kas cits. Taču Oskars raudzījās tikai uz mazo meitenīti, kura pa miegam vēl omulīgi smaidīja, gulēdama savā gultiņā.

   Nedaudz sabijies vai drīzāk sakautrējies, Oskars pieklaudzināja - tuk, tuk, tuk. Meitenīte aizvien gulēja. Oskars vēlreiz piesita ar savām mazajām kājelēm. Un meitenīte, kuras vārds bija Matilde, palūkojās uz to pusi, no kuras nāca teju nedzirdamais tuk, tuk, tuk.

   Tur nu viņš bija. Reizē skaistākais un reizē biedējošākais zirneklītis, kādu Matilde savos piecos gados bija redzējusi. Viņš bija viegli pūkains, brangs un garām kājām. Iepriekš viņa bija redzējusi garkājainus un tievus zirnekļus, tāpat arī pavisam maziņos, kurus grūti pamanīt. Mežā viņa bija ieskrējusi lielā un piņķerīgā tīklā, bet laukos, pie vecmāmiņas, ogu krūmā Matilde bija pētījusi zirnekļu tīklu, pilnu ar rasas pilītēm. Bet šādu – tik lielu un pamanāmu zirnekli, tieši pie savas gultiņas, Matilde redzēja pirmo reizi. Meitenes gaiši zilās actiņas satraukumā iepletās, mazās rokas, pašai nemanot, jau bija piekļautas mutei, no kuras teju izlauzās spiedziens. Taču pārsteigums bija vien sācies. Pirms spiedziens izskanēja, pirms Matilde paspēja izdomāt bēgt, lēkt, skriet vai darīt ko citu, zirneklītis izdarīja ko ļoti neparastu. Tik tiešām – neparastāk vairs nevarēja būt. Viņš ierunājās!

   “Sveika! Lūdzu, nebēdz prom! Es tikai gribu iepazīties!” teica pūkainā radība.

   “Sveiks,” Matildei mamma un tētis vienmēr bija teikuši, ka pieklājība ir svarīga un vienmēr palīdz. Cik nu mazā sirsniņa ļāva, nedaudz trīcošā un satrauktā, bet tomēr pieklājīgi steidzīgā balsī, Matilde turpināja: “Tu esi runājošs zirneklis? Piedod, bet man no zirnekļiem ir bail. Kur nu vēl runājošiem zirnekļiem! Es nu aši došos prom – man jāpaēd brokastis un tad jātrenējas burtu rakstīšanā, tādēļ nevaru vairs ilgāk uzkavēties.” Matilde jau bija izraususies no gultas un, pagriezusi muguru neparastajam zirneklim, spēra pirmo soli prom, bet zirneklis nerimās: “Uzgaidi! Es tev nedarīšu pāri! Vēlos vien iepazīties. Esmu zirneklītis Oskars! Esmu laimes un veiksmes nesējs! Vai tad tavi vecāki nav stāstījuši, ka zirnekļi nes laimi?”

   Tik pārliecināti izteiktie vārdi Matildi mudināja palikt. “Galu galā, esmu lielāka un jebkurā mirklī varu aizskriet. Ja būs nepieciešams varu zirneklim uzmest spilvenu vai uzlikt virsū rotaslietu kārbiņu,” pie sevis nodomājusi, Matilde pagriezās uz Oskara pusi. Neizpratne par to, kā zirneklis var runāt, kā arī vēlme uzzināt ko vairāk par neparasto ciemiņu, teica meitenei priekšā, ka vajag ļauties šim piedzīvojumam.

   “Labi, iepazīsimies! Tikai apsoli man nekost un neuzbrukt!” Matilde drosmīgi uzsauca. Oskars nelika gaidīt atbildi, ņipri sakot: “Protams, nekodīšu! Kādēļ gan, lai es kostu? Latvijā nav neviena zirnekļa, kuram gribētos uzbrukt cilvēkiem! Mana omīte teica, ka jums –cilvēkiem, vajadzētu vairāk priecāties par mūsu klātesamību.”

   “Kādēļ gan? Jūs radāt zirnekļu tīklus, jūs baidāt bērnus un pat pieaugušos!” neticīgi piebilda Matilde.

  “Mēs nevienu negribam nobaidīt! Turklāt – tīklos noķeram kukaiņus, kuri grib apēst jūsu jakas un pārtiku! Tās ir mazās un lielās kodes! Mēs noķeram arī odus, mušas un citus kukaiņus, kuriem nav jāatrodas mājās. Ko gan jūs iesāktu, ja mēs nebūtu? Tava gaišā istaba tad tagad būtu piepildīta kukaiņiem! Tāpat arī dārzā zirnekļi palīdz, apēdot kukaiņus, kuri priecātos pamieloties ar jūsu stādiem un augiem.” Oskars bija tā iededzies, ka nespēja apturēt sakāmo. Vārdi sekoja vārdiem, un zirnekļu puika turpināja: “Omīte vēl teica, ka agrāk ļaudis bez šaubām zinājuši, ka mēs – zirnekļi – ne tikai palīdzam, bet mūsu klātesamība nes cilvēkiem laimi, bagātību, veiksmi! Cilvēki senāk esot ticējuši, ka, ja zirneklis jaunas meitas istabas logā ievelk savu tīklu, tad meitene drīz kļūšot par līgavu! Omīte zināja stāstīt, ka dažkārt patiesi tā notiekot.”

   Matilde klausījās iepletusi mazās ačteles un nespēja vien nobrīnīties par Oskara degsmi un pārliecību. Viņa redzēja, ka pūkainā radība negrasās viņai ne kost, ne uzbrukt, ne kā citādi darīt pāri vai biedēt. Viņai patika šī negaidītā saruna, tas, cik daudz Oskars zināja par senām dienām, par zirnekļiem un pat par cilvēkiem. Tad Matilde pieņēma lēmumu. Viņa zirneklīti vēlējās par draugu. Matildei draugu nebija daudz. Daži bija, un tie bija labi draugi. Mamma vienmēr atgādināja, ka nav būtiski, cik daudz draugu ir, bet svarīgākais, lai esošie ir uzticami, labestīgi un patiesi. Nez, cilvēks un zirneklis varēja būt draugi? Kamēr Oskara runas plūdi turpinājās, Matilde bija paspējusi aizdomāties par draudzību, par to, ko abi kopā varētu darīt, par to, ka Matilde varētu Oskaru aiznest uz bērnudārzu un paņemt līdzi pat uz kādu pasākumu. Atlika vien nekautrēties un pavaicāt, vai Oskars vēlētos būt viņas draugs. Vienīgā nelaime bija tā, ka reiz viņa bija vaicājusi kādai meitenītei, vai viņas varētu kļūt par draudzenēm, bet meitene bijusi vīzdegune un pateikusi, ka viņai nevajagot tādu draudzeni kā Matilde. Bet - kāda gan viņa bija? Matilde bija smaidīga, priecīga un ļoti zinātkāra. Tas izpaudās itin visur un itin vienmēr. Pastaigas laikā viņa kabatas pārpildīja ar akmeņiem, lapām un zāles stiebriņiem, no rotaļlaukuma, parka vai meža viņa uz bērnudārzu vai mājām varēja paņemt arī gliemežus, skudras, sienāžus. Iespējams, tas otru meiteni bija mudinājis atteikt draudzēšanos, jo reti kurš bērns Matildi saprata. Bet – viņa nevienu nevēlējās baidīt, viņai vienkārši viss ļoti, ļoti interesēja.

   Matildes pārdomas pārtrauca skanīgi satrauktā Oskara balss: “Ja gribi, būsim draugi! Ko saki? Es gribu uzzināt vairāk par cilvēkiem, un, ja vēlēsies, es tev pastāstīšu un parādīšu visu, visu par zirnekļu dzīvi!”

   Tas bija brīnišķīgs mirklis. Diena bija brīnišķīga. Tikpat lieliskas bija arī visas citas dienas, jo abi jaunie draugi kopš šī mirkļa kļuva nešķirami. Viņi mācījās kopā, spēlējās kopā, visur devās kopā – pat uz teātra izrādēm un koncertiem. Oskars atzina, ka viņam ļoti patīkot ģitāras skaņas, bet vijoles radītā mūzika viņu skumdinot.

   Ar laiku pie ciešās, bet ļoti neparastās draudzības pierada gan Matildes, gan Oskara ģimenes. Šajā mājā zirnekļi tika godāti un zirnekļu tīkli nekad netika vairs notraukti. Par jaunu tīklu aušanu gan Oskara ģimene apspriedās ar Matildes ģimeni – lai tīkli netraucētu un neizbiedētu viesus.

   Tā divi drosmīgi draugi iemācīja uz pasauli plašāk raudzīties arī savām ģimenēm, kuras nu bija iemācījušās mīlēt viena otru, neskatoties uz tik dažādo izskatu un būtību.

Publicēts: Pasaku krājumā "Pasakas par Latviju"; "Iedvesmas grāmata" izdevums; 2018.

Māksliniece: Elza Timermane

Nav komentāru

Komentēt