Stalbēnietis Pauls Ēriks Skujiņš mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas trešajā kursā. Paula instruments jau kopš septiņu gadu vecuma ir čells, un tieši ar šo mūzikas instrumentu jaunietis saista arī savu nākotni.

   Kad Paulam palika septiņi gadi, mammas mudināts, viņš uzsāka mācības Cēsu Mūzikas skolā: “Kad devos uz mūzikas skolu, mamma teica, lai izvēlos apgūt kādu no instrumentiem, kas jau bija mājās. Mums bija klavieres, flauta, ģitāra, bet skolā man ieteica izvēlēties čellu. Piekritu un tā viss aizsākās. Vissarežģītāk bija divreiz nedēļā izbraukāt no Stalbes uz Cēsīm, un atpakaļ. Stalbē dzīvoju un mācījos skolā, bet mūzikas skola bija Cēsīs.

   Uzskatu, ka šim mammas lēmumam, ka man jāmācās Mūzikas skolā, bija liela nozīme. Nē, tas nebija spiediens – man mūzika patika jau bērnībā. Tomēr šī izvēle, ko tobrīd manā vietā izdarīja mamma, ietekmējusi manu dzīvi un tālākās izvēles.”

   Pēc Stalbes vidusskolas 6. klases absolvēšanas, Pauls 7. klasē mācības uzsāka Cēsu Valsts ģimnāzijā un paralēli turpināja mācīties Cēsu Mūzikas skolā. Pēc 9. klases absolvēšanas viņš nolēma iestāties A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, lai muzikālos priekšmetus apgūtu vēl pamatīgāk.

   “Man patīk spēlēt čellu. Šo izvēli nenožēloju itin nemaz. Piemēram, vijoles skaņa man šķiet par spalgu, bet čellam ir ļoti patīkama skaņa. Tā nav par skaļu, turklāt ar čellu var nospēlēt visdažādākos skaņdarbus, nianses. Liela, pozitīva ietekme ir manai skolotājai Ilzei Petrovskai. Man vēl ir daudz jāmācās, īpaši jau čella spēles tehnikā,” uzskata Pauls, piebilstot, ka, lai paplašinātu redzesloku, nolēmis iemācīties spēlēt arī kontrabasu.

   Uz jautājumu, vai viņš savu nākotni redz mūzikas nozarē, Pauls viennozīmīgi atbild: “Man šķiet, ka tajā brīdī, kad iestājos Mūzikas vidusskolā, jau biju izlēmis, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar mūziku. Šajā skolā padziļināti apgūstam tieši muzikālos priekšmetus un tas ir tieši tas, ko vēlējos. Nākotnē visticamāk studēšu Mūzikas akadēmijā vai kādā citā augstskolā, kurā apgūst muzikālo profesiju.” Pauls plaši neizklāsta savus nākotnes sapņus, bet atzīst: “Tas, kā man veiksies un kur čellu spēlēšu, būs atkarīgs no tā, cik tālu tikšu ar čella spēles tehnikas meistarību.

   Jau kopš bērnības mūzika ir bijusi manas ģimenes ikdienas sastāvdaļa un tā kļuva arī par manas dzīves nozīmīgu daļu. Arī mans brālis Artis mūzikas skolā iesāka ģitārspēles mācības, tomēr saprata, ka tas nav viņa aicinājums, un tagad apgūst ekonomiku un vadību. Viena lieta ir mīlēt mūziku, otra – saistīt ar to dzīvi.”

   Apgūstot čella spēli, daudz jāspēlē tieši klasiskā mūzika. Pauls saka, ka viņam tā patīk un neesot iespējams, ka klasiskā mūzika varētu apnikt, jo komponistu un skaņdarbu ir ārkārtīgi daudz: “Visus skaņdarbus, kuri man jāapgūst, respektēju. Cenšos tos izprast, mācoties tos, arī iemīlēt. Ir skaņdarbi, kuri raisa plašu emociju gammu, ir tādi, kurus grūtāk izprast. Zinot kontekstu, kādā laika periodā tapis skaņdarbs, kādi bijuši tā laikmeta notikumi, vieglāk to izjust.”

   Tomēr Pauls spēlē ne tikai klasisko mūziku, bet arī mūsdienu populārās mūzikas skaņdarbus: “Esmu spēlējis kāzās, koncertos, pasākumos, pat bērēs. Bagātīgu un interesantu pieredzi esmu guvis, uzstājoties kopā ar Solvitu Būri un Gunitu Bārdu. Esmu uzstājies arī kopā ar Cēsu Zvanu ansambli. Bieži spēlēju kopā ar radiniekiem - mammu Andu Tomsoni, kura spēlē flautu, viņas māsu Elitu Tomsoni, kura spēlē klavieres, kā arī ar savu māsīcu Emīliju Kati Tomsoni, kura spēlē ģitāru un dzied. Pavisam nesen esmu sācis spēlēt arī Vidzemes kamerorķestrī, kas sniedz iespējas padziļināt prasmes.

   Pateicoties A. Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolai man ir bijusi iespēja piedalīties dažādos projektos Eiropā - Dānijā, Somijā, Polijā un Austrijā. Piemēram, šovasar, augustā kopā ar citiem skolas audzēkņiem, piedalījāmies Eiropas Džeza un populārās mūzikas nometnē Austrijā, kur spēlējām arī mūsdienu mūziku, skaņdarbus no filmām, piedalījāmies meistarklasēs, pat improvizējām. Šovasar piedalījos arī meistarklasēs Siguldā. Vēl jāpiemin interesanta pieredze - pagājušajā decembrī piedalījos grupas “Melo-M” organizētajā Megaorķestrī, kur vienlaicīgi uz skatuves spēlēja vairāk nekā 50 čelli.”

   Vaicāts par “lampu drudzi”, Pauls vērtē: “Protams, ka uztraukums ir vienmēr. Tam tā arī ir jābūt. Pirms solo uzstāšanās satraukums ir lielāks, bet, uzstājoties ar kādu kopā ir vieglāk. Parasti uztraukums ir tieši pašā sākumā, bet iespēlējoties - pāriet.

   Vienmēr vieglāk ir uzstāties ar tiem, ar kuriem kopā daudz spēlēts. Ja veidojas jauns sastāvs, paiet laiks līdz izdodas sastrādāties, saspēlēties, saklausīt vienam otru. Kad tas noticis, ir viegli un skan labi.”