Vieno mīlestība pret Latviju

Tapa gardumi. Latviešu kultūras centra mājā Ižui, Brazīlijā, pērn rudenī varēja nogaršot daudz latvisku ēdienu. Par to rūpējās latviešu kopiena Ižui, tai skaitā arī “Kārumlādes” īpašnieces Alla Oldermane – Vadzinska (no kreisās) un Vineta Žamoidika kopā ar Brazīlijas latvietēm, māsām Līviju (no kreisās) un Lūciju Grimm. Foto: no albuma

 Cēsīs, konditorejā “Vinetas un Allas kārumlāde” kopš pērnā gada nogales jūtamas brazīliskas garšu un sajūtu notis. Rudenī konditorejas īpašnieces Vineta Žamoidika un Alla Oldermane – Vadzinska devās uz Ižui Brazīlijā, lai piedalītos "Expo Fenadi 2018" izstādē, kas norisinājās jau 37. reizi.

   Latviešu kopienu apciemoja un Latviju pārstāvēja Kultūras ministrijas Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāve Aiga Vasiļevska, “Kārumlādes” īpašnieces, kā arī "Baltic Wild" pārstāvis Aigars Strauss. Divu nedēļu garumā izstādē norisinājās visdažādākie pasākumi, kuros reģionā dzīvojošo tautu kopienas, kuri savulaik Brazīlijā ieradušies kā imigranti, rāda sev ko raksturīgu – sākot no dejām, dziesmām un tradicionālajiem ēdieniem līdz pat tehniskiem sasniegumiem.

Latvietība spēcīgāka par attālumu

   Vineta un Alla ar Aigaru iepazinās pirms pieciem gadiem, kad kopā organizētas pirmās Vispasaules cēsnieku dienas. Draudzība turpinājās, un Aigaram kopā ar Brazīlijas latvieti Edmar Grimm Berg radās ideja, ka Vineta un Alla Latviešu kultūras centra mājā Ižui varētu gatavot latviskus ēdienus, iemācīt jaunas receptes un uzlabot jau esošās prasmes. Receptes, ar kurām turienes latvieši lepojas, ir senas – tikpat senas kā latviešu kopienas vēsture Brazīlijā. Aigars skaidro: “1890. gados uz Ižui apkārtni aizbrauca latvieši, kuri gribēja būt zemju saimnieki. Vergi bija palaisti brīvībā un trūka cilvēku, kuri gribēja apstrādāt zemi, tādēļ Brazīlijas valdība sūtīja savus pārstāvjus braucienā ar kuģi uz Eiropu. Piedāvājums bija vilinošs - 25 hektāri zemes un saimniekošanas iespējas. Tā no Eiropas Brazīlijā ieradās visdažādāko tautību cilvēki. No Latvijas Ižui tolaik iebrauca 40 ģimenes.”

   Reģions, kur zeme piešķirta latviešiem, dēvēts par 11. līniju. Delegācija devās pa šo ceļu un apciemoja vairākus Brazīlijas latviešus. Ceļš ļoti līdzinājies Latvijas ainavai, vienīgi palmas likušas attapties, ka viņi tomēr ir Brazīlijā. Katra tikšanās bija Latvijas simtgades emocijām, latvietības stipruma un patriotisma caurausta. Alla un Vineta neslēpj – grūti piedzīvoto ietērpt vārdos, ietilpināt vienā stāstā, jo izjusts un redzēts tik daudz, ka emocijas, pat pēc vairākiem mēnešiem, ir tikpat spilgtas kā esot Brazīlijā. Alla atzīst: “Latvijā esot, mūsu lielajos novembra svētkos, bija grūti rast vēl īpašākas izjūtas, kas spētu saviļņot vairāk nekā piedzīvotais Brazīlijā. Latvieša dvēseli un latvietību sirdī tur sajutām ļoti! Lai gan daudzi no satiktajiem latviešiem paši Latvijā nekad nav bijuši. Latvieši, kuru vecāki dzimuši Brazīlijā, un kuri paši pērn svinēja 90 gadskārtu. Brazīlijas latviešu sirds atvērtība un mīlestība uz Latviju ir stipra. Par to liecināja arī Lianas Arajs Pydd un Edmara Grimm Berg ģimeņu viesmīlība, latvisko tradīciju uzturēšana un izrādīšana mums.

   Tikšanās ar latviešiem bija neaprakstāmi emocionālas, sirsnīgas. Kopā tika dziedātas dziesmas, arī tādas, kuras mēs pat vairs nezinām. Mums aiz saviļņojuma bira asaras.”

   Aigars piebilst: “Pēc Otrā pasaules kara Zigrīda Ginters ļoti daudz darīja, lai Brazīlijas latviešu kopiena nepazaudētu saikni ar dzimteni. Viņas kapa vieta atrodas Cēsīs un Brazīlijas latvieši to turpina kopt un apciemo,kad ierodas Latvijā. Tieši Ižui pilsētā pie Pyddu ģimenes glabājas simboliska relikvija - Latvijas karogs, kas atceļoja no Cēsīm. To savulaik Rita Kapins bija aptinusi sev ap vidukli, ceļojot pāri Atlantijas okeānam.”

   Latviskums latviešu kopienā nav zudis. Jaunā paaudze latviešu valodu gan nepārzina tik labi. Tomēr ir izņēmumi. Jau pēc atgriešanās mājās, “Kārumlādē” notikušajos muzikālajos vakaros, piedalījusies un dziedājusi Brazīlijas latviete Laila Māra Pesoa, kura dzimusi un mācījusies Brazīlijā, bet tagad jauniete atgriezusies Latvijā un tieši šeit arī apguvusi latviešu valodu.

   Vēsturiski latviešu un arī citas imigrantu nacionālās valodas nav bijis viegli saglabāt. Vineta un Alla stāsta: “Periodā, kad Brazīlijas valdība aizliedza publiskās vietās runāt nacionālajās valodās, arī skolās vairs nevarēja apgūt latviešu valodu. Sarunāties drīkstēja tikai portugāļu valodā, un tas, protams, ietekmēja valodu “izdzīvošanu”. Tomēr tas ir izdevies un Brazīlijā latviešu valodu aizvien var dzirdēt.

   Latvijas delegācijai ar tulkošanu palīdzēja divas māsas - Lūcija un Līvija Grimm. Kā Aigars teica - divas latviešu meitenes – 90 un 92 gadus jaunas! Kolorītas dāmas, kuras mūs uzņēma kā vecmāmiņas. To, ka viņas būs tik latviskas, nespējām iedomāties. No Latvijas Brazīlijā ieradās Lūcijas un Līvijas vecvecāki, bet abu vecāki, tāpat kā viņas pašas, jau dzimušas Brazīlijā, tomēr latviešu valodas prasmes abām ir patiesi labas. Ar māsām kopā pavadījām daudz laika, gatavojot ēdienus latviešu mājas virtuvē. Pie pašām māsām ciemojāmies tikai vienu reizi, un viņas pārsteidza ar vaļasprieku. Vaicājām, ko viņas dara tad, kad nenotiek ikgadējā izstāde un nav jāgatavo latviskie ēdieni. Viņas teica, ka izšuj, tamborē, taču neiedomājāmies, ka dzīvoklis būs pārpildīts ar brīnumskaistiem izšuvumiem un tamborējumiem. Rokdarbi kopumā tur ir populāri.”

 Latviešu ēdieni augstā vērtē

   Vineta un Alla saka: “Daudzām kopienām Ižui izveidotas savas mājas – centri. Piemēram, latviešu mājai ir jau 30 gadi, bet japāņi tādu cels tikai šogad. Lielākoties katrā šādā centrā izstādes laikā piedāvā tradicionālos ēdienus, bet tieši latviešu mājā ēdienus baudīt nāca visvairāk cilvēku. Vienā ēdienreizē bija jāpabaro no 200 līdz 500 cilvēki! Darbs bija intensīvs, turklāt lielā karstuma dēļ nebija iespējams sagatavot iestrādnes nākamai ēdienreizi, kur nu vēl nākamai dienai. Virtuvē strādājām 20 cilvēki, vēl seši cilvēki pildīja apkalpojošā personāla pienākumus. Vidējais vecums virtuvē strādājošajiem bija liels, piemēram, šefpavārei - 75 gadi.”

   Cepta arī maize. Līvija gan pārliecinoši apgalvojusi, lai maizi cep maz, jo to Brazīlijā daudz neēdot. Atšķirībā no gaļas. Tomēr pēc maizītes izcepšanas, atnākot nākamajā rītā uz virtuvi, Alla un Vineta konstatējušas, ka maize “pazudusi”.

   Arī latviešu delegācijai izdevās palutināt garšas kārpiņas ar Brazīlijas gardumiem, sākot no gaļas, kas tur lielākoties tiek pagatavota uz atklātas uguns, līdz svaigiem augļiem. Aizgūtas receptes, ko tagad īpašos pasākumos iespējams nobaudīt arī “Kārumlādē”, piemēram, gaisīgās, bet sātīgās maizītes “pão de queijo”, enerģijas lādiņu – tējas dzērienu “chimarrão”, kā arī alkoholisko kokteili “caipirinha”. “Kārumlādes” kūku klāstam pievienojusies kūka “Brazīliete”, jo ciemošanās laikā baudīto desertu garša kļuvusi neaizmirstama.

   Jāpiemin kāds amizants piedzīvojums ar vienu no Brazīlijas dzīvniekiem “um gamba”, kuri nav ļāvuši baudīt naktsmieru. Vineta atminas: “Mums piekodināja gulēt ejot aiztaisīt slēģus. Domājām, ka tādēļ, lai neielido kukaiņi, bet vietējie piebilda – arī, lai dzīvnieki neienāk. Tā arī darījām, bet jau pirmajā naktī dzirdēju, ka pa griestiem kaut kas vai kāds “šiverē”. Nogurums liels, tādēļ pirmo nakti izdevās pagulēt, tomēr jau tad sapratu, ka tā nav nekāda pelīte, bet kas lielāks. Otrā naktī atkal dzirdējām tās pašas skaņas. Trešā nakts bija kulminācija - troksnis bija briesmīgs. Šķita, ka kāds pārbīda mēbeles. Allai miegs bija ciešāks. Tomēr, kad dzirdēju, ka istabā kaut kas sāk tecēt no griestiem, tad gan modināju Allu. Slēdzām gaismu, lai saprastu, kas neļauj gulēt - ieraudzījām peļķi un sapratām, ka dzīvnieciņš ir pačurājis. Nākamajā rītā visiem stāstījām, ka kāds mums neļauj gulēt, turklāt biedē. Ilgi bija visiem ko smieties, tika atnesta pat publikācija ar vaininieka foto. Saimnieki uzsāka dzīvnieka aizbiedēšanas pasākumus, lai varam mierīgi gulēt, tomēr laiku pa laikam viņš atgriezās.” Vēl abām nācies sadzīvot arī ar vardi, kura bija apmetusies uz dzīvi tualetes podā. Ar to gan esot bijis vieglāk sadzīvot.

   Izstādē varēja ne tikai nogaršot Allas un Vinetas gatavotos gardumus. Līdzi bija paņemti dažādu uzņēmumu produkti, kā arī tūrisma informācija un suvenīri. Šādi izstādes apmeklētājiem bija iespēja uzzināt par “Cēsu alus”, “Siera ražotne”, “Kaija”, “Vinnis”, “Livonija”, “Baltic Wild”, “Daces Odiņas rotas”, “Veselības laboratoriju”, “Field and Forest”, salonu “Mottand”, apartamentiem Cēsīs “Mēness” un “Vecpilsētas namiņš”, Vidzemes koncertzāli “Cēsis”, mūziķi Zinti Žvartu, grupu “Pērkons”, “Aigariņš”, “Franco Franco”, kā arī Āraišu ezerpili, “Baltic Travel Service” un Cēsu novadu.

Sirdī mīt Latvija. Alla Oldermane – Vadzinska (no labās), Aigars Strauss un Vineta Žamoidika uzsver, ka Brazīlijas latviešu sirds atvērtība un mīlestība uz Latviju ir stipra. Par to liecināja arī Edmara Grimm Berg ģimenes (no kreisās) un Lianas Arajs Pydd ģimenes viesmīlība un latvisko tradīciju uzturēšana. Foto: no albuma

Autore: Māra Majore - Linē

Saīsināta raksta versija publicēta laikrakstā Vidzemes novadiem "Druva", 15.03.2019.

Nav komentāru

Komentēt