Vietējās rozes ir īpaši krāšņas

   Raiskuma pagasta „Upmaļos“ smaržo pēc mīlestības. Tur Matveju ģimene, kura no Rīgas pārcēlusies uz Raiskumu pagastu, iesaistījusies un turpina Andra Biezā mūža darbu - visdažādāko krāsu un krāšņuma rožu audzēšanu. Ar lepnumu viņi tās sauc par Raiskuma rozēm.

Iemīl lauku dzīvi

    Viss iesākās ar plānu „Upmaļos“ padzīvot īslaicīgi. Pirms sešiem gadiem Inga un Māris Matveji no Rīgas pārcēlās uz lauku mājām, tobrīd gan vēl nezinot, ka Rīgā vairs negribēsies atgriezties. Inga stāsta: „Tētis – Andris Biezais – piedzīvoja problēmas ar veselību un atbraucām palīdzēt, atbalstīt viņu ikdienas darbos, īpaši jau rožu kopšanā. Rozes ir viņa mūža darbs. Biju vecākās meitas gaidībās un nodomāju, ka būšana laukos, svaigā gaisā būs tieši tas, ko vajag. Laiks ritēja, piedzima meita un, kad pienāca laiks atgriezties Rīgā, to nepavisam negribējās. Arī vīrs izlēma atstāt darbu Rīgā un nolēmām palikt ilgāk, tā aizvien te esam. Pa šiem gadiem ģimenē piedzimusi arī otra meita. Ne mirkli nenožēlojam lēmumu būt šeit, nevis Rīgā. Īpaši jau abu meitiņu dēļ, kurām te ir iespēja baudīt svaigo lauku gaisu un brīvību. Tuvākajā nākotnē gan ģimenes māju plānojam Cēsīs, lai būtu vienkāršākas meiteņu skolas un pulciņu gaitas.“

   Ar rožu audzēšanu ģimenes budžets gan nepiepildās, kā sākotnēji plānots. Tādēļ Māris ikdienā strādā citu algotu darbu. Inga 20 gadus bijusi poligrāfiste, ar pieredzi ražotnes vadīšanā. Mīlestība pret puķēm mudinājusi apgūt arī florista iemaņas. Pēdējo gadu Inga periodiski centusies atrast darbu Cēsīs vai Cēsu apkārtnē, tomēr līdz šim tas nav vainagojies ar panākumiem. Tā pagaidām Ingas ikdiena rit mājās, ar meitām. Inga atzīst, ka rožu kopšana ir viņas sirdsdarbs: „Es aizvien ar sajūsmu apskatu katru rozi, ievelku dziļi jo dziļi rožu smaržu. Pavasarī ir tik īpaši, kad redzi, kā plaukst lapiņas un siltumnīcas smaržo pēc svaigiem rožu pumpuriem!“

Samazina rožu audzēšanas apjomu

   Turpinot sievastēva rūpīgi iesākto rožu audzēšanu, noder viņa ilggadīgā pieredze, padoms un arī palīdzīga roka. Vaicāti, kā rožaudzēšanā sokas, Inga un Māris ar humoru atzīst, ka par biznesu to īsti nevar nosaukt – drīzāk tas esot hobijs, kas prasa daudz darba, bet dod nelielu ieguldījumu ģimenes budžetā. Rožu audzēšana padodas labi. Siltumnīcas ir vienkāršas, bet gana labas. Rozes aug apmēram 1000 kvadrātmetros trīs siltumnīcās. Ziemā tās tiek apsildītas vien tad, ja termometra rādītāji nokrītas zem mīnuss15 grādiem. Pavasarī ar malkas apkuri siltumnīcas sāk sildīt aprīlī. Pirmie ziedi uzzied maijā, bet sezona beidzas apmēram septembra beigās.

   „Kad pārvācāmies uz lauku mājām, bijām optimisma pilni un izveidojām vēl divas siltumnīcas, domādami, ka pieprasījums pēc Latvijā augušām rozēm būs liels. Tagad atkal apjomus samazinām, jo šo gadu laikā sapratām, ka tas var būt tikai hobijs, kas dod blakus ienākumus, bet diemžēl nedod pamatienākumus,“ atzīst Māris. Rožu audzēšana prasa rūpību – tās jāizravē, jāaplaisa, jāmēslo, jācīnas ar slimībām un kaitēkļiem. Vieglāk būtu, ja siltumnīcas būtu automatizētas, tomēr Matveju ģimene nav pārliecināta, vai šāds ieguldījums finansiāli atmaksātos.

   Iekļūt veikalos ar vietējām rozēm grūti. Laiku pa laikam kāds veikaliņš paņem „Upmaļu“ rozes, tomēr lielākoties veikali izvēlas importa rozes. Inga un Māris vērtē situāciju: „Liela konkurence jāpiedzīvo ar importa rozēm, piemēram, no Kenijas. Īpaši jau vairumbāzēs cena par rozēm ir neadekvāta – ar tādu cenu Latvijas rozēm ar importa rozēm nav iespējams konkurēt. Tādēļ veikali lielākoties izvēlas lētākas rozes, ne vietējās, kuras izmaksā dārgāk. Tētim mūsdienu situāciju ir grūtāk pieņemt un viņš dažkārt ir pavisam pesimistisks par mūsu apņemšanos turpināt rožu audzēšanu, tomēr mēs vēl ticam. Individuālo klientu skaits palielinās un tieši šis arī ir mērķis - privātie klienti, kuriem rozes var pārdot lētāk nekā viņas maksā veikalā.

   Pirms 20 gadiem ar rozēm nopelnīt varēja labi, turklāt tās pārdot nebija problēmu. Agrāk rozes bija tādā pašā cenā kā tagad vai pat dārgākas, bet izmaksas visam citam ir palielinājušās, sākot no degvielas un elektrības, līdz dažādu kaitēkļu apkarošanas un mēslošanas līdzekļu izmaksām.“

   Ja pircējs labprāt dod priekšroku Latvijā izaudzētiem dārzeņiem, augļiem, ogām, gaļas un citiem pārtikas produktiem, diemžēl cerēt uz pircēju lokālpatriotismu saistībā ar rozēm ir grūti. Piemēram, veikalā pircējs nemaz nezina un arī īpaši neinteresējas no kurienes rozes vai citas puķes atvestas. Tomēr Inga uzsver: „Atšķirību var redzēt. Vismaz mēs redzam un klienti, kuri pērk mūsu rozes atzīst, ka vietējās rozes smaržo izteiktāk, lapas ir zaļas, dzīvīgas un ziedi atplaukst vāzē. Tie, kuri reiz nopirkuši mūsu, vietējās rozes, atgriežas vēl. Viņi saka, ka veikalā esošās importa rozes salīdzinājumā ar mūsu siltumnīcās izaugušajām šķiet nedzīvas. Turklāt – tas ir mīts, ka rozes nesaglabājas labi.  Kvalitatīva roze, ja tai regulāri maina ūdeni, var svaiga saglabāties nedēļu, pat divas.“

    Nākas saskarties arī ar neticību, jo Latvijā patiesi vairs nav daudz rožu audzētāju un informācija par esošajiem ir neliela. Tādēļ cilvēki pārvaicā, vai netiek mānīti. Inga saka: „Tad atliek vien teikt - protams, nemānamies! Par to var arī pārliecināties – pie mums var atbraukt apskatīt rozes un iegādāties to, ko kāro sirds.“

  Pieprasījumu pēc rozēm ietekmē arī modes tendences kāzu un dažādu pasākumu dekorēšanā. Lai arī biežāk dekorēšanai izmanto citus ziedus, roze savu puķu karalienes statusu nav zaudējusi. Ņemot vērā pieprasījumu, piedāvājumā ir arī rožu pušķi pēc pasūtījuma, ziedi dekorēšanai, rožu ziedlapiņas, kuras ir īpaši pieprasītas kāzās.

Autore: Māra Majore - Linē

Publicēts Laikrakstā Vidzemes novadiem "Druva" , 18.07.2019.

Nav komentāru

Komentēt