Tēja ar vilku Ilzi

     Viņā ir kaut kas no viņas zīmētajiem vilkiem. Neatkarīga, bet sirsnīga. Patstāvīga, bet emocionāla. Smaidu un humora piesātināta, bet reizē nopietna un mērķtiecīga. Māksliniece, grafikas dizainere Ilze Ze jeb īstajā uzvārdā Ceļmillere nesen no Rīgas pārcēlusies uz Cēsīm. Kafejnīcā „Mala“ apskatāma arī viņas izstāde „Tēja ar vilku“. Pirms Cēsīm Ilzes zīmētie vilki paspējuši pabūt jau izstādēs Igaunijā un Vācijā.

   Ilze ir daudzšķautņaina. Ikdiena paiet strādājot kā grafikas dizainerei, bet brīvajā laikā top pašas māksla. Zīmējumi – daudz vilku, bet arī citi tēli, rotā pastkartes, kreklus, hūdijus un auduma somiņas. Vēl viena šķautne ir muzikālā darbība – Ilze dzied un spēlē pašas izveidotajā eksperimentālajā folkgrupā „Rāva“.

 - Kādēļ Ilze Ze?

- Īsto uzvārdu, kas man šķiet skaists, turklāt tas ir tikai mūsu ģimenei, īpaši nepubliskoju. Man šķiet, šādi to pasargāju. Turklāt uzvārds - Ceļmillere - ir sarežģīts, rada papildjautājumus. Man svarīgi, lai vārds būtu vienkārši uztverams arī sadarbības partneriem, interesentiem ārzemēs.

   Pirms dažiem gadiem izpētījām ciltskoka atzarus, līdz nokļuvām pie pirmā mūsu uzvārda ieraksta. “Celmu” saimnieks, latvietis Kristops Zemgales pusē bija pieņēmis uzvārdu Celmellers, toreiz rakstība bija vāciski - Zelmeller. Paņemot pirmos burtus, radās pseidonīms Ilze Ze.

   Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni radījām zīmolu „Glass Mountain Studio“ jeb „Stikla kalns“. Man tolaik bija bail iesākt savas mākslinieciskās izpausmes parādīt uz āru. Esmu augusi vidē un laikā, kur liels uzsvars likts tieši uz izglītību. Man nebija un aizvien nav izglītība mākslā, lai gan patīk un gribu zīmēt! Baidījos - kā gan mani kāds varētu uztvert nopietni, ja nav izglītības. Šī doma traucēja. Divatā sevi parādīt citiem bija jautrāk un drošāk. Tagad draudzenei ir jaunas intereses un iespējas, bet zīmolu turpinu attīstīt pati.

- Ja mākslu nestudēji, tad – ko tad?

- Gatavojos iestāties Mākslas akadēmijā, devos uz sagatavošanās kursiem pie ļoti interesantas mākslinieces. Man patika, bet biju nobijusies. No eksāmeniem, no sevis pierādīšanas. Lai gan biju pārliecināta, ka jāstudē māksla, lai drīkstētu zīmēt un radīt mākslu. Neilgi pirms eksāmeniem satiku draudzeni, kura studēja Mūzikas akadēmijā – viņa aizrautīgi stāstīja par kursu, pasniedzējiem, un tad viņa tā vienkārši pavaicāja – kādēļ nenāc uz Mūzikas akadēmiju? Ļoti iespējams nostrādāja baiļu faktors, bet pēkšņi šķita – kādēļ gan ne? Kādēļ nekļūt par etnomuzikologu? Tradicionālā mūzika mani aizrāva jau toreiz, ar latviešu folkloru arī jau biju pazīstama, bet neko daudz tobrīd nesapratu no akadēmiskās mūzikas izglītības. Draudzene pasniedza man intensīvo solfedžo kursu mēneša garumā. Piekliboja zināšanas, bet bija milzīgs entuziasms, kas, manuprāt, arī bija galvenais iemesls, kādēļ tiku uzņemta.

   Esmu etnomuzikologs. Latvijā tādi esam viegli saskaitāmā daudzumā.  Etnomuzikologi pēta mūziku sociālā un kultūras kontekstā. Man patika studijas, lai gan kā jau visiem studiju laikā uznāk niķi un vēlme visu pamest. Akadēmijā sastapu savu tuvāko draudzeni un viena otru „stutējām“ mirkļos, kad uznāca spēku izsīkums.

   Diploma eksāmenam vajadzēja koncertu. Saaicināju kopā muzikālus draugus un koncertā dziedājām latviešu kara dziesmas. Lielākoties eksāmena koncerti notiek Mūzikas akadēmijā, bet man gribējās ko īpašu. Pusgadu organizēju, daudzi palīdzēja un rezultātā koncerts bija Ģertrūdes ielas teātrī, zāle - pārpildīta. Tas bija īsts, dzīvs pasākums, lai gan pie reizes – arī eksāmens. Guvu augstāko novērtējuma atzīmi. Pēc koncerta radās idejas aizmetnis par grupas dibināšanu. Tā drīz radās „Rāva“. Gadu gaitā nomainījies grupas sastāvs, bet aizvien esam draugi arī ar tiem, kuri bija pie grupas dzimšanas. Grupā ir arī mans brālis. Mainījies arī saturs. Ja sākotnēji stingri turējāmies pie tradīcijām, tad lēnām virzījāmies tālāk. Man gribējās eksperimentēt, radīt ko neparastu. Negribēju tradicionālu folkloras kopu, bet drīzāk underground grupu, kādi šobrīd arī esam. Aizvien izpildām folkmūziku, ar latviešu tautas dziesmu tekstiem, melodijām, bet aranžējumos ir cits kosmoss, klāt nākuši dažādi instrumenti – ģitāras, čells, perkusijas. Dziedu, spēlēju bungas un citus instrumentus. Abi ar brāli esam auguši progresīvā roka gaisotnē, tēvam mīļākā grupa ir „Pink Floyd“. Iespējams tādēļ mūs pavada sajūta, ka mūzikā vajag ko interesantu.

- Ko etnomuzikologs Tevī saka par šādu pieeju folklorai?

- To, ka šādā veidā folklora turpina dzīvot. Jebkas, ko dari šodien, papildinot to, ko zini, dzīvo kā mūsdienu folklora. Pirmavots ir pirmais. Tas ir pamatu pamats, bet veids, kā to pasniedzam var mainīties.

- Kā tomēr īstenoji sapni - radīt un citiem rādīt savus radošos darbus?

- Arī tas aizsākās pateicoties diplomdarbam. Koncertam vajadzēja plakātu, un nodomāju – man patīk zīmēt, to uztaisīšu pati. Uzzīmēju vārnu, jo viena dziesma sākās ar vārdiem „vārna krāca ozolā“. Nebija nekādas saprašanas par grafikas dizainu, bet tolaik Vecrīgā strādāju mākslas salonā, kurā mans priekšnieks bija grafikas dizaineris! Palūdzu padomu un viņš labprāt palīdzēja. Viņš darīja gudri – neko nedarīja manā vietā, bet piesēdināja pie datora un teica, kas jādara. Sāku klikšķināt programmās un sapratu – cik tas ir forši! Tas mani aizrāva, un nolēmu – grafikas dizainu jūtu kā savu!

- Viss apgūts pašmācības ceļā?

- Jā. Man ir savs skatījums par to, kā kam jāizskatās, kā jābūt. Dažkārt gan iedomājos – varbūt vajadzētu grafikas dizainu studēt, tomēr beigu beigās nolemju, ka varu pati. Agrāk baidījos. Šķita, ka bez attiecīgas izglītības neko nevar, tad tagad manī ir pārliecība - var gan.

   Esmu pašnodarbinātā. Nevienā aģentūrā nestrādāju, bet labprāt sadarbojos projektu ietvaros. Ir cilvēki, kuri spēj un kuriem pat patīk strādāt birojā un katru dienu būt vienā ritmā. Es tāda neesmu. Tad jūtos ierobežota un man trūkst brīvības. Tas mani smacē, zūd radošā iedvesma. Iedvesmu varu gūt, ja esmu savā vidē, cilvēkos, ar kuriem gribu būt. Iespējams, ja es būtu tikai grafikas dizainā un neradītu savus darbus, ja nebūtu grupas, tad varbūt man derētu arī biroja ikdiena.

- Kādēļ Tavos darbos ir tik daudz vilki? Vilki esi Tu?

- Kaut kādā ziņā vilki esmu es. Caur vilkiem zīmēju savas izjūtas, skatījumu, humoru, emocijas. Tieši caur vilku to varu izteikt. Mans vilks ir mīļš, humorīgs. Reiz gribēju ilustrēt joku par indiāņu parunu, ka katrā no mums mīt divi vilki – viens dusmīgais, otrs ir labais. Uzvar tas, kuru baro. Joks bija par to, ka, ja tā patiešām šķiet, tad jādodas pie ārsta, jo ieteicamais vilku daudzums mūsos ir nulle. Dusmīgais vilks neizdevās. Uzzīmēju melnu, bet dusmīgs viņš nebija. Droši vien tādēļ, ka man dusmas kā emocija nepatīk un cenšos no tām izvairīties.

- Jau dažus mēnešus esi satiekama kafejnīcā „Mala“, aiz bāra letes. No sociālajos portālos rakstītā sapratu, ka šo jūti kā iespēju būt cilvēkos un gūt iedvesmu.

- Vienā mirklī, darot savus grafikas dizaina darbus, pat trīs, četras dienas neizgāju no mājām. Visu laiku biju pie datora. Sapratu, ka tā nevar, ka esmu izkritusi no sociālās dzīves, lai gan man ir nepieciešams īsts kontakts ar cilvēkiem. Ar čatu internetā nepietiek. 

   Man patīk darīt dažādas lietas, daudz ko pamēģināt. Vienmēr šķitis, ka bāra dzīvē, īpaši jau būšanā aiz bāra letes, ir šarms. Savulaik arī Londonā esmu bijusi viesmīle.   

   Iesākums manam ceļam uz Cēsīm bija pirms apmēram diviem gadiem. Ar grupu uzstājāmies „Malā“ un patiesi pozitīvi pārsteidza, cik „Malas“ saimniece Kristīne ir atsaucīga, sirsnīga. Sadarbība turpinājās. Mani radošie darbi bija nopērkami „Malas“ dizaina veikaliņā. Kad kafejnīca pārvācās, ieminējos, ka varbūt varu kā palīdzēt, varbūt pat strādāt „Malā“. Šī kafejnīca ir ar īpašu šarmu, komanda kļūst par ģimeni. Tagad katru nedēļu kādu dienu esmu sastopama tur, aiz bāra letes.

   Rīga man nepatīk, jo tā ir pārāk pelēka un smaga, bet Cēsis iedvesmo un te es jūtos labi. Šī ir radoša un zaļa pilsēta. Te palūkojos debesīs un redzu zvaigznes! Uzaugu pie jūras Garciemā un man aizvien svarīga ir daba. Kāds skats paveras pa mana dzīvokļa logu! Skaisti.. Agrāk biju pilnīgi pret dzīvošanu dzīvokļos, taču savā Cēsu dzīvoklī jūtos pārsteidzoši labi un mierīgi.

- Bailes īstenot sevi tajā, ko līdz šim neesi darījusi, iznīdētas?

- Saknē noteikti vēl kaut kas ir. Draudzene reiz stāstīja, ka viņas antropoloģijas profesors Lielbritānijā, kungs ap gadiem 80, aizvien uztraucas par katru savu runu, lai gan to darījis simtkārt. Ir lietas, ko pilnībā no sevis nevar izskaust. Tomēr - tāpat kā ķermeni var uztrennēt, to var izdarīt arī ar prasmēm. Piemēram, lai gan man patīk muzicēt, nejūtos ērti, kad esmu uzmanības centrā. Kad ar grupu uzstājamies un ir kas jāsaka, vienmēr uztraucos un prātā nāk jautājums - kādēļ man to vajag? Bet vajag. Apzināti sevi iemetu situācijās, kurās jūtos nekomfortabli, lai sevi trennētu, norūdītu, lai ko iemācītos un kļūtu drošāka. Tāpat ir arī ar spēju darīt to, kas patīk. Saistībā ar radošo darību, iedvesmo tas, ka autoritātes mākslā, cilvēki ar izglītību, man saka – tas, ka nav izglītība, bet dari, ir ļoti daudz. Ir cilvēki, kuriem ir izglītība, bet viņi ar to neko nedara. Skaitās tikai tas, ja ej un dari! Tam ir nozīme. Tas ir palīdzējis un ar laiku beidzot esmu tam noticējusi.

Autore: Māra Majore - Linē

Foto: Kristīne Auniņa

Raksts publicēts Laikrakstā Vidzemes novadiem "Druva" , 24.10.2019.

Nav komentāru

Komentēt