Izplaukt un ļauties vējam
Saules pielietā un apmīļotā pakalnā jau gadu simtiem kuploja divi ozoli. Seni, sazarojuši un spēcīgi.
Ilgi viņi bija bijuši klātesoši, vērojot pasaules pārmaiņas, cilvēku likteņus. Tik daudzi ļaudis šo gadu simtu laikā bija piesēduši pie ozoliem, lai klusībā izrunātu savu dzīvi, izsāpētu sāpes, dalītos ar priekiem un raizētos par izvēlēm.
Reiz tie sāka runāt.
- Cilvēki ir kā koka lapas. Sākotnēji kā svaigs pumpurs, kas vēl nav piedzīvojis ne saules skūpstus, ne skarbu vēju nežēlīgo pieskārienu. Pumpurs izplaukst – tāpat kā bērns pieaug. Svaigā lapa ir spirgta, koša, dzīvesspara piepildīta. Gluži kā jauns cilvēks, kuram katra virsotne šķiet kārdinoša un aizsniedzama. Kad rudens iekrāso lapas, tās ir tik skaistas, tik piepildītas. Tāds ir arī nobriedis cilvēks. Dzīves līkločus pieredzējis un mācības guvis. Tad nāk neizbēgamais. Lapai jānokrīt, lai cikls turpinātos. Lai būtu vieta jaunam sākumam un atkal jaunām beigām.
- Tev piekrītu, mans senais draugs. Vien jāsaka, ka atšķirības ir. Mūsu lapas dzīves nebeidzamo ciklu pieņēmušas jau sen. Bet cilvēkam to pieņemt ir grūti. Vien retais apzinās, cik neizbēgams ir tā liktenis. Tur tomēr skumjām vietu nav, jo liktenis ir skaists. Ja to izprot, bet retais šo spēju iemanto.
- Tev taisnība. Tik daudzi iznieko sev doto laiku, dzīvojot nepiepildītu dzīvi. Tādu dzīvi, kas beigu beigās ir skumja, jo tā nav bijusi patiesa. Kāds vīrs reiz zem maniem zariem bija atsēdies un izstāstīja savu dzīvesstāstu. Kā jauns puisis viņš bija mīlējis meiteni, sapņojis kļūt par arhitektu, gribējis ceļot un būt laimīgs. Izklausās tik labi. Tomēr – meitenei viņš tā arī nepateica, ka mīl viņu, jo nobijās no atteikuma. Par arhitektu viņš nekļuva, jo izbijās studēt – viņš bija raižpilns, vai spēs apgūt tik sarežģīto profesiju un vai viņa talants būs tik liels, lai viņš patiešām radītu ko lielu un skaistu. Ceļot arī viņš neceļoja, jo baiļojās no ceļā iespējamajām grūtībām. Vai viņš bija laimīgs? Diemžēl nē, jo nepiepildīja savus sapņus. Neizdarīja neko no tā, ko vēlējās. Pat nemēģināja.. Kad viņš jau bija sirms, viņš sēdēja šeit, zem maniem zariem, un skuma, ka baiļu un drosmes trūkuma dēļ, tā pa īstam nedzīvoja. Vien palika ar sapņiem.
- Jā, klausoties cilvēku dzīvesstāstos, par to bieži esmu domājis. Kad lapa nokrīt no koka zara, vienīgais, kas ir svarīgi, ir tas, kāds bijis tās laiks kā lapai. Kad cilvēks atstāj šo pasauli, vienīgais, kas ir patiesi būtisks, ir tas, cik īsta un piepildīta bijusi šī cilvēka dzīve. Vai cilvēks patiesi dzīvojis? Vai mīlējis? Vai darījis to, kas devis prieku? Vai pārkāpis savām bažām un riskējis būt viņš pats? Vai pēc paklupieniem atkal cēlies un mēģinājis vēl un vēl. Vai tomēr slēpies aiz dažādām maskām un baiļu sasaistīts palicis neizdarījis to, ko vēlējies?
Ozoli turpināja savu esību un cilvēki arī. Gan tie cilvēki, kuri palika sapņojot un baiļojoties, gan tie, kuri izlēma pilnasinīgi un īsti izmantot savu Laiku.
Māra Majore - Linē