Saruna par Mīlestību
Septiņi sarkankrūtīši uzlaidās uz Rīgas ielas sena nama kores. Sniegs krita lielām, biezām pārslām. Pirmais sarkankrūtītis vaicāja: „Dzirdēju cilvēkus runājam par Mīlestību. Vai zināt, kas tā ir?“ Otrais pārliecināti atbildēja: „ Tās smarža katram cita. Vieniem tā smaržo pēc tikko pļautas zāles, bet citam – pēc dzestra, balti piesniguša rīta.“
Trešais teica: „Vienam mīlestības
nokrāsa ir uguns liesmu piesātināta, bet citam - dzidra avota burbulīšu
ieskauta.„ Ceturtais zinoši sacīja: „Vienam mīlestības skaņa ir jaundzimušā
pirmās raudas, bet citam vijoles melodijas.“ Piektais sabužināja spārnus un
runāja: „Vienam mīlestība garšo pēc pirmajām meža zemenītēm, bet citam pēc
rupjmaizes rikas ar sviestu.“ Sestais sarkankrūtis piebilda: „Vienam tā ir
kautra un klusa, bet citam trokšņaina kā jaungada salūts.“
Tad runāja septītais: „Tik dažādās krāsās, smaržās, garšās un formās iemiesojas mīlestība. Gadu simteņiem cilvēki cenšas to notvert, aprakstīt, bet tā gaisīgi izslīd caur pirkstiem. Katram sava un īpaša.
Mīlestība – svinama, godājama, baudāma ar katru ieelpu. Mīlestība ir šeit un tagad, tā nav jāatliek, tā nav jāplāno kaut kur pa vidu starp darbiem un mērķiem. Tā lielā laime un māksla ir būt laimīgam par to, ka Dzīves ceļš devis iespēju satikt Mīlestību, to atpazīt un neaizsteigties garām.
Mīlestība ir arī skaists darbs. Lai mīlestības augs būtu dzīvs, košs un ziedētu priecīgiem ziediem, par to jārūpējas. Lai arī cik viegla, spēcīga un īpaša būtu mīlestība, tā nav uztverama kā pašsaprotama. Tā būs tik stipra, cik prasmīgi tā tiks kopta un stiprināta.“
Sarkankrūtīši iegrima miegā, tāpat kā pilsēta, kas sen jau dusēja.
Šis un vēl trīs citi stāstiņi tapa pateicoties "Vinetas un Allas Kārumlādes" (Cēsīs) īpašnieču mudinājumam (paldies par uzticēšanos!). Tagad tie mājo Kārumlādes cepumu namiņos "Atver durvis uz Cēsīm" - lai patīkama lasīšana un priecīga cepumu baudīšana!
