Sajust ar sirdi
Ne jau tikai mājām ir savi stāsti. Blakus senajiem, notikumiem un leģendām apvītajiem namiem, gluži kā upes vijas ielas. Tur, teju neviena nemanīti, guļ bruģakmeņi. Veci, daudz mīdīti, bet laimīgi akmeņi, kuri pieredzējuši gan līksmu tipināšanu, gan asaru pielietus, smagus soļus. Piedzīvojuši gan miera un prieka laikus, gan karus un sēras.
Reiz kāda meitenīte,
jautri lēkādama pa akmeņiem, nejauši pakrita. Mazā izdvesa „Ak..“. Negaidīti atskanēja
domīgs „Ak, jā..“ Meitene, kā jau maza, tāda, kura vēl tic brīnumiem, tāda,
kura vēl dzird un redz to, ko pieaugušie vairs nepamana, pavērās akmenī. Viņa
izbrīnā vaicāja: „To teici tu, skaistais akmeni?" Neticami, bet viņa saņēma
atbildi: „Jā, to teicu es. Tik jauki, ka pēc gadu simteņiem kāds mani atkal
sadzird.“
„Kādēļ tik ilgi neviens ar tevi nav runājis, ja tev pāri ik dienu staigā tik daudz laužu? Vai tad tevi neviens nav pamanījis?“ vaicāja meitene. Un akmens runāja: „Ak, meitēn, tava sirds vēl jauna, skaidra un brīva. Tu mani saklausīji tādēļ, ka spēji noticēt tam, ka mani dzirdi. Paveries apkārt - cilvēki steidzas, nepamanot pat viens otru, aizmirstot paši sevi. Pat tie, kuri nesteidzas, tāpat iegrimuši domās. Vien nedaudzi aizvien spēj pasaulē raudzīties brīvi. Cilvēki tik ļoti pārņemti ar plāniem un vēlmēm, ka nespēj saredzēt īsteno. Vien retais spēj diet ar tauriņiem, vīterot kopā ar putniem vai sadzirdēt, ko runā puķes, koki un akmeņi. Skumji, bet daudzi piemirst viens otru, vairs nemāk ieklausīties sevī un otrā cilvēkā. Apsoli, meitēn, ik gadu atgriezties pie manis un aprunāties. Apsoli, ka saglabāsi acis redzošas, sirdi jūtošu un ausis dzirdošas.“
Meitene apsolīja un turēja doto vārdu. Viņas sirds juta, acis redzēja un ausis dzirdēja šo pasauli dzīvu, elpojošu un īstu. Tik ļoti, ka ap viņu esošie arī atcerējās, ka dzīve ir kas vairāk par plāniem, sasniegumiem un bagātībām. Viņi apstājās un atkal ieraudzīja, cik šī dzīve ir skaista un brīnumaina.
/Māra Majore – Linē/
P.S. Šis un vēl trīs citi stāstiņi tapa pateicoties "Vinetas un Allas Kārumlādes" (Cēsīs) īpašnieču mudinājumam (paldies par uzticēšanos!). Tagad tie mājo Kārumlādes cepumu namiņos "Atver durvis uz Cēsīm" - lai patīkama lasīšana un priecīga cepumu baudīšana!
