Žagatiņas prieks
Rudens lapas dej un dej
Rudens vēja apmīļotas,
Lapas atvadu deju dej.
Ne skumju, bet prieka pilnas,
Košas un dzīvīgas.
Tik dej un dej.
Kā gadalaiku mija,
Kā cilvēka mūžs..
Diena pēc dienas rit.
Lai tu un es
Kā krāsainas lapas,
Šo dzīvi-
Nosvinam.
/Māra Majore - Linē/
Nav mīlestībai gadu
Nav
mīlestībai gadu.
Tā
mūžīga…
Ar
katru piepildītu dienu, tā bagātāka top.
Ar
katru smaidu, pieskārienu,
Ar
katru laimes mirkli
Un
arī skumju mākonīti,
Ar
katru kopā izdzīvotu stāstu
Mīlestības
audekls vien krāšņāks top,
Sevī
ieaužot stāstu par pagājušo, par esošo un to, kam lemts vēl būt.
/Māra Majore –
Linē/
Rītausma
/Māra Majore - Linē/
kad nepanesami sāp..
Kad nepanesami sāp
Tukšuma dēļ
Neizsāpētu sāpju dēļ
Neizrunātu vārdu dēļ
Kad zini, ka sāpēs, jo dvēsele ir prom
Tālu, neaizsniedzami, nesataustāmi tālu
Kad nepanesami sāp
Nesajustu glāstu dēļ
Nesaklausītas šūpuļdziesmas dēļ
Neizteikta sakāmā dēļ
Neizkliegtu vārdu dēļ
Kad nepanesami sāp
Atliek vien pievērt acis un sajust
Tu esi tepat
Vēl tepat
Un gaidi, kad pāries
Mirklis, kad nepanesami sāp
/Māra Majore - Linē/
Māte
Ar
smieklu grumbiņām līdzās rūpju rievām,
Ar
laimes stepēm un sāpju stīgām,
Ar
nevaldāmu degsmi un saguruma aizām,
Ar
ievziedu nakts mieru un pērkona grāvieniem skaļiem,
Ar
ticību, nesatricināmi maigu,
Ar
sirdi, kas mīl, cieš un gādā.
Tik
nesavtīgi, tik priekā trīsoši,
Tu
netiepies un negaudies,
Tu
zini, ka tava esība svēta,
Tu
zini, ka esi laimes putekšņu apbērta,
Un
mūžības rakstos ierakstīta,
Jo
savās plaukstās izdiedzē nākotni.
Tu
raudi, kad neredz neviens un sāpēs čokurā velcies, kad jūti, ka bērnam sāp.
Tu
smejies un priecājies par katru virsotni, ko dzīves ceļi bērnam nes.
Tu
esi, lai būtu.
Nav
nekā svētāka šai pasaulē par māti..
Zemes
māti.
Bērna
māti.
Māti,
kuras klēpī izlolots, izsapņots bērns -
Bērns,
kurš mūsu tagadne un nākotne.
/Māra Majore – Linē/
Pumpuriņš
Un tu zini - tas tevis izziedēts,
Nav lielākas laimes par to,
Nav skaistāku rūpju par šīm.
/Māra Majore - Linē/