Sekunde

Pieveru acis un tūkstoškrāsu karuselis steidz. Sekundes, mirkļi, asaras, smiekli, viss vienkopus. Tik tuvu. 

Karuselis kļuvis pārāk ātrs un steidz savu krāšņumu pārlieku ātri rādīt. Galva noreibst, sirds apmulst. Visa daudz un visas krāsas vienkopus. Vienaldzīgi pelēkā, asinskāri sarkanā, mierpilnā zilā, maiguma rozā, dzīvības zaļā un vēl,un vēl..

Atveru acis un redzu šodienu. Ar visām krāsām, kas tajā. Un ko ar šodienu? Un ko ar rītdienu? Vien sekundi pēc sekundes dzīvot. Dienu pēc dienas. Nepiemirstot šīs dienas trauslumu. Mirkļa īsumu, bet īstumu.

Smiekli var pārtapt asarās un asaras smieklos. Dzīve. Ar visām tās krāsām. Dzīvojama sekundi pēc sekundes. 

Zieds- atplaukstot nezina, vai naktī to nenosaldēs salna. Zieds zied, jo tāda ir tā sūtība. Tāpat ar mums.. Ziedēt, dzīvot un būt, nezinot, kad var atnākt salna.

/Māra Majore/

Kraujas malā

Cilvēks staigāja gar kraujas malu. Šķietami , nesen tur uzkāpis. Šķietami pārsteigts. Šķietami apmulsis no augstuma. Nobijies. Bail bija palikt kraujas malā, bet bail bija arī doties tālāk. Bail bija krist.

Enģelis nolaidās blakus un klusi uzlika roku uz Cilvēka sirds. Tā pukstēja skaļi un stipri. No Dzīves, no Laimes un no Bailēm.

Palikt kraujas malā mūžīgi nevarēja. Tomēr nokāpt no kalna cilvēks nespēja. Patiesībā .. spēja, bet negribēja. Ieleja bija mierpilna, it kā tik skaista, paredzama. Reizē - Cilvēks no tās bija noguris jau pārāk sen. Visapkārt zaļoja stipri koki ar stingrām, dziļām saknēm. Tur bija jābūt arī Cilvēkam. Ielejā bija tik daudz, ka visa bija pārāk daudz. Pāri visam gūlās smaga , pelēka migla, kas nebija ļāvusi uzkāpt kalnā. Bet te nu Cilvēks bija. Apreibis no burvīgā skata. Apreibis no plašuma un dzidrā gaisa. Apreibis no vainas sajūtas par uzkāpšanu kalnā.

Skaties pavērās uz krauju un atkal pārņēma bailes. Krauja nesolīja neko, visdrīzāk brīdināja ar asām akmens šķembām un stāvumu. Tomēr aiz kraujas kaut kas bija un tas nezināmais aicināja kā vēl nekad. 

Eņģelis bija blakus. Nenosodot. Nenorādot. Vien turot savu roku uz Cilvēka sirds un apmirdzot izmisušo skatienu. Prāts lika nokāpt ielejā. Sirds lika doties tālāk, sajust nezināmo, savainoties , bet ļauties. Krist un celties , bet redzēt plašumu, kāds pavērās aiz kraujas.

Cilvēks staigāja gar kraujas malu. Eņģelis bija blakus. Nenosodot. Nenorādot. Vien esot blakus.

/Māra Majore-Linē/

Mirklis pirms..

 

Apstājies, pieklusis mirkis. Sastidzis. Mirkis pirms.. Pirms taurenis pirmo reizi paceļas spārnos,pirms atveras zieds, pirms lietus lāse debesīs pārtop par sniegpārslu ,pirms notikuma, ko gaidi.. Mirkis, kas reizē īss un reizē tik neizturami ilgs.

Kā sala sastindzinātai ūdens lāsei zināt, kas būs tālāk? Mirkli pēc sastingšanas?

Kā vilnim, kas neapturami traucas pret krastu,zināt, cik stiprs tas būs?

Kā cilvēkam zināt, kā apturēto mirkli tālāk izdzīvot? Ļauties vēja un saules dejai vai apstāties? Būt neaprakstāmi skaistai un stiprai vētrai vai rāmam vakarvējam?

Satraucošs , neparasts mirklis, kas kņudina, reibina un liek aizmirst par visu citu uz pasaules.

Mirklis pirms.. Tik neparedzams, tik gaidpilns un tādēļ tik smeldzīgi skaists. 

Un.. tā mazie mirkļi savijas dzīparos un tavu dzīvi par tavu mirkli izveido.

Ja mēs zinātu, kas būs pēc gaidītā mirkļa,tad zustu tā burvība.. Neparedzamība apreibina. Tādēļ taurenis ceļas spārnos un vilnis sitas pret klinti- jo mirkis pirms ir reizē sākums tam, kas būs. Jaunam mirklim. Tavam mirklim.

Māra Majore-Linē

Liesmas spēks

Vai liesma pati zina, kāda tā ir? Vai zina, cik sildoša, cik iedvesmojoša un cik reizē postoša tā var būt? Bet .. vai postoša? Uguns putns sarkanām mēlēm uzliesmojot, neaiziet bojā, tas sadeg, lai rastos no jauna.. 

Par to arī liesmas savā uguns dejā sarunājās. Par to, kāda ir to sūtība šajā pasaulē. Maza, jauna liesmiņa vaicāja, senā liesma atbildēja. Bet varbūt tas notika otrādi.. Tās meklēja atbildi. Kā mēs visi. 

- Man šķiet, esmu radusies, lai dotu siltumu, mājīgumu, omulību. Lai nestu gaismu un mieru.

- Bet tu taču saproti, ka, ja uzliesmosi, tu vari apdedzināt. Ja būsi pārāk stipra vai nelaikā, tu vari ko izpostīt.. Liesmas varā ir tik daudz. Muļķīgi ir nenovērtēt savas liesmas spēku, jo tā var gan radīt, gan iznīcināt.

- Iznīcināt neskan pareizi. Liesma neiznīcina, tā rada vietu, kam jaunam.

- Neesmu droša, ka kāds zina pareizo atbildi. Pareizas atbildes nekad nav, ir tikai atbildes, kas konkrētajā mirklī šķiet pareizas. Tu vari rāmi degt, nevienam netraucēt, kādu priecēt un kādam palīdzēt. Un - tad, vēja pūsma, un tu sajūti sevī lielāku spēku, uzliesmo tik stipri, ka pati sevi neatpazīsti.. 

- Un? Kas notiek tad?

- Tā jau ir liesmas burvība. Nekad nevar zināt, kas notiek, ja uzliesmo. Nekad nevar zināt, cik stipra būs liesma.

- Bez liesmas nekas nenotiek. Uguns ir visa pamatā. Ja degsi, tev izdosies. Ja degsi, tad sasildīsi, dosi gaismu un prieku. Ja degsi, vari būt spoža un laimīga, bet liesmas var tevi arī iznīcināt. 

Liesmas klusi dega. Ilgi, šķiet, mūžību nesarunājās, jo tās liesmoja un izbaudīja savu deju, savu karstumu, domādamas par sarunu, prātodamas par to, ko spēj un par to, kā savu liesmas laiku izmantot. 

Vai ļauties liesmai, kā un par ko degt - tā ir tava izvēle, bet degt ir skaisti.

Dažkārt trūkumi un kļūdas ir lielākie ieguvumi

Aiz loga plosījās vētra. Stipra, neticami skaļa. Vējš gaudoja un loga rūtīs sitās lielas debesu asaras. Vecmāmiņa bija paņēmusi klēpi mazuli un aijāja viņu, raudzīdamās kamīnā notiekošajā izrādē. Liesmas dancoja un uzvaroši apēda pagali pēc pagales. 

Mazais saldi dusēja, pa miegam savelkot sejiņu visdažādākajās grimasēs, kā izdzīvodams te dzīves priekus, te sāpes, te laimes mirkļus. Vecmāmiņa skatījās te mazulī, te liesmās un prātoja par savu dzīvi, izvēlēm, pateikto un arī nepateikto. Lai gan mazulis gulēja un pat, ja negulētu, vēl bija pārāk mazs šādai nopietnai sarunai, tomēr vecmāmiņa it kā mazulim, it kā pati sev sāka stāstīt:

"Ak, cik ļoti es kļūdījos domādama, ka visam dzīvē jābūt, jānotiek pareizi un visiem jāuzvedas pareizi.. Ko gan nozīmē pareizi vai nepareizi? Savā dzīvē es paveicu vien mazu daļiņu no tā, ko būtu vēlējusies. Jo vairāk apzinājos savus trūkumus, jo vairāk vēlējos, lai bērniem trūkumu nav.. Man tik ļoti gribējās, lai bērniem izdodas viss, tādēļ man, ak,cik maldinoši, šķita, ka viņiem viss jādara Pareizi, lai viņiem būtu vēl plašākas iespējas. Ak, cik ļoti es maldījos.. Mazulīt, dari dzīvē gan pareizi, gan nepareizi! Tāda taču ir dzīve! Dažkārt trūkumi un kļūdas ir tavi lielākie ieguvumi..

No tā, vai vienmēr tavas grimases vai valoda būs pareiza vai nepareiza nemainīsies būtiskais! Es bērnus gribēju izveidot par perfektiem, bet, vai tad pati tāda biju? Vai tad kāds vispār varbūt perfekts un ko tad tas vispār nozīmē? 

Tik bieži, ai, pārāk bieži, es bērniem teicu "Tā nepieklājas runāt! Tā nav smuki iet! Tā nedara! Ēd smalkāk! Dari tā, nedari tā!" Nav jau tā, ka viss, ko teicu būtu bijis nepareizs. Es izaudzināju bērnus ar pieklājīgām manierēm, bet, zini, mazulīt, man šķiet, ka dažkārt es salauzu bērnību, dažkārt, pati negribot, apgriezu spārnus..

Mazulīt, mazulīt, svarīgākais, kāda būs tava sirds! Pats būtiskākais cilvēkā ir sirdsgudrība.. Spēja būt iejūtīgam, vēlme palīdzēt, vēlme dalīties un dot. Tas cilvēku padara par labu. Ne firzūra, ne apģērbs, ne gaita, ne manieres, ne amats to nespēj.. Vissmalkākās dāmas un kungi dažkārt ir ar aukstu sirdi, bet visvienkāršākais puisis un meitene, kuri nekad mūžā nebūs neko dzirdējuši par galda kultūru un nemācēs nevienu svešu valodu, var sniegt atbalstu nelaimē nokļuvušajam, pat neiedomājoties, ko saņems par palīdzības sniegšanu. 

Tagad es te sēžu. Nebūt ne perfekta, nebūt ne smalka vai pareiza. Es esmu es. Ar savu dzīves pieredzi, ar savām kļūdām, zaudējumiem un uzvarām. Un..tagad dzīves nogalē es tik ļoti ceru, ka mani bērni man piedos manu iedomu un manu rīcību, gribot viņus padarīt par perfektiem.. Droši vien tajā ir ieguvumi, bet vien tagad apzinos, cik daudz zaudējumu.." 

Aiz loga krita debesu asaras, pār vecmāmuļas vaigu ritēja vainas apziņas asara. Te kāda silta plauksta pieskārās sirmajai galvai. Vecmāmuļa nebija pamanījusi, ka istabā bija ienākusi meita un dēls. Abi bija dzidējuši savas sirmās mātes negaisa vakara atklāsmi. Apskāvieni šobrīd nozīmēja vairāk par vārdiem, tomēr meita, neatlaizdama plaukstas, nočukstēja: "Mēs vienmēr zinājām, ka mīli mūs, un tas ir pats svarīgākais. Un mēs mīlējām un mīlam tevi. Tu pieļāvi kļūdas, bet mēs arī. Tagad tās ir izlīdzinātas. Paldies par to!"

/Māra Majore-Linē/

Sākums. Beigas. Kas pa vidu?

Māra Majore - Linē

Apjucis, izbijies un noguris Cilvēks apstājās jūras malā. Tur viņš satika sirmu vīru ar smaidu grumbiņām ap acīm. Gluži kā apmaldījies, viņš vaicāja sirmgalvim, kā šo Dzīvi dzīvot.

Sirmgalvis smaidīdams teica: “Sākums. Beigas. Kas būs pa vidu? Šo stāstu raksti tu. Jā, ar Augstāku spēku svētību un blakus stāvēšanu, tomēr krāsas un saturu savam stāstam vari radīt tu pats. Jā, ar Likteņa plānu, bet tavām izvēlēm.

Ja esi apstājies un domā, kādu stāstu raksti, tas labi. Der apstāties un ieklausīties. Der iedvesmoties un apzināties sevi, šo pasauli.

Ieskaties dabā - tik cikliski, tik spēkpilni viss notiek. Tūkstošiem sēkliņu iekrīt zemē - jā, neskaitāmi daudzas paliek tā arī nekad neizdīgušas, bet daudzas, ūdens spēcinātas, tiecas uz sauli. Pavēro sēkliņu labi. Kā un cik ātri tā dīgst, kā aug lapas un ar kādu spēku kā tās aug, lai piepildītu savu Dzīvi – lai uzplauktu, lai radītu augļus un nākamās sēkliņas. Neremdināma un neizsīkstoša dzīvot-griba un spēja. Ne visām sēkliņām, bet tām, kurām lemts un kuras arī pašas vēlas dīgt un augt..

Pēc pavasara nāk vasara, rudens un ziema. Ar ziemu nekas nebeidzas. Jauns sākums ar jaunu pavasari nāk. Tik ļoti cilvēka dabā ir alkt paredzēt nākotni, bet mums ir lemts dzīvot šodienai, nezinot rītdien paredzēto. Kad to piemirstam, tas mums tiek atgādināts, bet ne lai biedētu, bet gan – lai atgādinātu Dzīvot! Tik ļoti cilvēka dabā ir vēlēties drošību, nebeidzamību, bet nekas nav mūžīgs. Un to pieņemt nebūt nav viegli.. Kas tad atliek? Būt skaisti šodienā, lai ar prieku varam sagaidīt rītdienu. Lai ik diena vismaz ar vienu labu darbu būtu bagātāka, lai ik dienu esam ar smaidu vai pretī pasniegtu roku kādu iepriecinājuši. Mēs paši neesam mūžīgi, bet aiz sevis atstājam paveikto, pasacīto. Atstājam mantojumu.

Visos mīt bailes, bet jautājums - ko ar tām darām. Vai pieļaujam, ka tās mūs sagrauž vai tomēr, tās apzinoties, izraudot, atspēkojot, virzāmies tālāk. Vai putnam nav bail, ka plēsējs apēdīs viņa sildīto, loloto olu? Noteikti ir, bet daba čukst priekšā - ik rītu jāmostas ar dziesmu, ir jāvij ligzdas, jādēj olas, jābužina spalvas un jābauda lidojuma sniegtā brīvība. Tu vari dīgt un vari nedīgt. Vari vīterot un vari klusēt. Sākums un beigas. Bet - stāstu raksti un izvēles izdari tu.”

milestibasstasti.mozello.lv

Sulīgu ābolu vai bailes?

  

 Peļu bērns izbijās plēsīga putna. Putns izbijās cita putna. Citam putnam sirds notrīsēja no meža kaķa veiklā lēciena, kas par mata tiesu būtu izdzēsis viņa dzīvību. Vai ir kāds, kuram nav bail ne no kā? Vai baiļu velniņi visu dzīvo radību laiku pa laikam rausta un grauž?

   Zēns ar gaišiem, cirtainiem matiem reiz satika sirmgalvi ar smieklu grumbiņām ap acīm. Zēna acis bija gaišas kā spirgta vasaras rīta debesis, bet sirds tīra un viegla, tomēr pēdējā laikā tajā sāka iezagties bailes. No kā? No daudz kā. No nezināmā, no sāpēm, neveiksmēm, no mīļoto cilvēku neizbēgamās aiziešanas. Zēns satvēra raupjo sirmgalvja roku un ieskatījās viņa acīs. Viņš atzinās savās bailēs, kas nemanāmi sāka aizmiglot viņa tik dzidro skatienu. Sirmais vīrs smaidot teica:

- Manu zēn, bailes nebaro. Tās ir kā izsalcis vilks, kurš vienmēr grib vēl un vēl medījuma. Jo vairāk bailes barosi, jo stiprākas tās kļūs. Jo stiprākas tās kļūs, jo vājāks kļūsi tu pats. Bailes apēd sapņus, ieceres un rada aizvien jaunas bailes.

Zēns saprata, bet vaicāja:

- Kā gan nebīties neveiksmju, sāpju un nāves?

- Neveiksmes ir tavs lielākais draugs. Tās palīdzēs pilnveidoties, izdarīt aizvien vairāk un labāk. Neveiksmes māca un palīdz, tikai jāiemācas to saprast. Sāpes netīk nevienam, tomēr gan fiziskas, gan sirds sāpes ir dzīves sastāvdaļa. Neesi pārgalvīgs, bet neesi arī bailīgs. Sāpes var dziedināt, bet bailes tās nedz mazinās, nedz ļaus no tām izbēgt. Tieši otrādāk - bailes sāpes baro un vairo.

   Nāves nebīsties. Tā sagaidīs mūs visus, bet ar bailēm to aizgaiņāt nevarēsi. Tāpat kā piedzimstam tā arī nomirstam, bet dzīvi izniekot bailēs nav vērts. Jo labāk apzinies, ka reiz šī dzīve beigsies, jo lielāka vērtība ir katram mirklim, ko pavadi uz šīs Zemeslodes. Tu vari baidīties un neuzzināt, ko nozīmē dzīvot. Bet - vari dzīvot un piedzīvot visu. Ja tu dodies pa ceļu, kura malā aug kupla ābele, kuras zaros saules staru apmīļoti nogatavojas sulīgi āboli, tu vari paiet garām un baidīties nokosties kumosu, jo nevēlies skābu ābolu. Tomēr - vari pamēģināt un uzzināt, vai ābols ir skābs vai sulīgi salds. Tāpat - vari dzīvot bezgaršīgu un bezkrāsainu dzīvi, bet vari tvert katru tās mirkli un izbaudīt kā sulīgu augli. Būs grūti mirkļi, būs sāpes, būs neveiksmes un skumjas, bet būs arī piepildījums, prieks, mīlestība, veiksmes un laime. Dzīve. Ja vien tam visam ļausi notikt un dosi iespēju dzīvei Būt.

   Zēns uzklausīja vīru. Netālu viņš pamanīja ābeli, kuras zari vai lūza no ābolu pārbagātības. Puika noplūca trīs ābolus un nobaudīja katru no tiem. Tad viņš devās tālāk ar apņēmības pilnu sirdi – dzīvot un būt.

/Māra Majore - Linē/

Grāmatu Tārpa apjausma

   Kādā namā dzīvoja sirms Grāmatu Tārps. Viņš no sava nama izgāja reti un arī tad, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, devās tikai pēc grāmatām. Varētu teikt, ka dzīvi viņš lasīja, nevis dzīvoja.

   Arī todien viņš lasīja. Sev pavisam neierasti, viņš pacēla acis uz loga pusi. Pie atvērtā loga lidinājās koši dzeltens Taurenis. „Sveiks!“ teica Taurenis. Un Grāmatu Tārps sasveicinājās. Taurenis vēlējas sarunu turpināt. Viņš čaloja kā līksms pavasara strautiņš, stāstīdams, ka tieši šodien pilsētā uz gadatirgu pulcējas ļaudis no visdažādākajām pasaules vietām. Taurenis bija neizpratnē, kādēļ Grāmatu Tārps nepošas uz to. Grāmatu Tārps nolaida skatienu: „Esmu izlasījis simtiem, pat tūkstošiem grāmatu, jo man šķita, ka tikai tā es uzzināšu visu par pasauli. Savu dzīvi un sevi veltīju zinībām, bet nekad neesmu izgājis pastaigāties bez mērķa vai devies uz gadatirgu, vai braucis ceļojumā.“

   „Ak, kā gan lasīdams gramatas tu grasījies izzināt visu pasauli. Dzīvoju vien neilgu brīdi uz šīs Zemes, bet zinu, ka grāmatās uzzināt var daudz, bet dzīvi un šo pasauli izprast var vien to dzīvojot. Pa īstam. Šeit un tagad. Ieelpojot smaržas, izgaršojot, runājot, smejoties, raudot. Dzīvojot!“

   Sirmais un zinību saliektais Grāmatu Tārps bija izlasījis tik daudz, ka ticēja jauneklīgajam Taurenim. Un viņš beidzot devās iepazīt pasauli, par kuru tik daudz bija lasījis.

/Māra Majore – Linē/

P.S. Šis un vēl trīs citi stāstiņi tapa pateicoties "Vinetas un Allas Kārumlādes"  (Cēsīs) īpašnieču mudinājumam (paldies par uzticēšanos!). Tagad tie mājo Kārumlādes cepumu namiņos "Atver durvis uz Cēsīm"  - lai patīkama lasīšana un priecīga cepumu baudīšana!

Sajust ar sirdi

   

Ne jau tikai mājām ir savi stāsti. Blakus senajiem, notikumiem un leģendām apvītajiem namiem, gluži kā upes vijas ielas. Tur, teju neviena nemanīti, guļ bruģakmeņi. Veci, daudz mīdīti, bet laimīgi akmeņi, kuri pieredzējuši gan līksmu tipināšanu, gan asaru pielietus, smagus soļus. Piedzīvojuši gan miera un prieka laikus, gan karus un sēras.

Lasīt tālāk »

Saruna par Mīlestību

Septiņi sarkankrūtīši uzlaidās uz Rīgas ielas sena nama kores. Sniegs krita lielām, biezām pārslām. Pirmais sarkankrūtītis vaicāja: „Dzirdēju cilvēkus runājam par Mīlestību. Vai zināt, kas tā ir?“ Otrais pārliecināti atbildēja: „ Tās smarža katram cita. Vieniem tā smaržo pēc tikko pļautas zāles, bet citam – pēc dzestra, balti piesniguša rīta.“

Lasīt tālāk »

Izplaukt un ļauties vējam

Saules pielietā un apmīļotā pakalnā jau gadu simtiem kuploja divi ozoli. Seni, sazarojuši un spēcīgi.

Ilgi viņi bija bijuši klātesoši, vērojot pasaules pārmaiņas, cilvēku likteņus. Tik daudzi ļaudis šo gadu simtu laikā bija piesēduši pie ozoliem, lai klusībā izrunātu savu dzīvi, izsāpētu sāpes, dalītos ar priekiem un raizētos par izvēlēm.

Reiz tie sāka runāt.

Lasīt tālāk »